Kad uzzināju, ka festivāla Skaņu mežs viesis šoreiz būs leģendārais saksofonists un multiinstrumentālists Entonijs Brekstons, pirmā doma bija – beidzot! Ir mūziķi, kuri vienkārši patīk, iedvesmo un uzrunā. Ir mūziķi, kuri – tieši pretēji – nepatīk, atstāj vienaldzīgu, reizēm pat kaitina. Un ir mūziķi, kuru radītā māksla paceļas augstu pāri šādam primitīvam dalījumam, aizslaukot šauro, paviršās emocijās balstīto personīgās gaumes slānīti un satriecot klausītāju ar pavisam cita līmeņa spēku un harismu. Entonijs Brekstons nešaubīgi pieder pie pēdējiem.
Komponists, izpildītājs, eksperimentators, filosofs, intelektuālis, improvizators, džezmenis, pedagogs – Entonijs Brekstons tiek uzskatīts par vienu no pēdējo 50 gadu revolucionārākajiem avangarda mākslas pārstāvjiem, kura darbos novatoriski savīta improvizācija, rituāls, strukturālā navigācija un intelektuālā izpēte.
Kopā ar Čiku Koreu
1945. gada 4. jūnijā Čikāgā dzimušais Entonijs Brekstons jau bērnībā sācis spēlēt altsaksofonu. Skolas gados viņš iepazīstas ar vēlākajām džeza zvaigznēm Rosko Mičelu un Džeku Dedžonetu. Pēc dienesta armijā Entonijs Brekstons 1966. gadā kļūst par nozīmīgās Radošās mūzikas attīstības atbalsta asociācijas AA CM (Association for the Advancement of Creative Music) biedru. 1968. gadā viņš pārceļas uz Eiropu, Parīzi, kur ātri gūst atpazīstamību kā multiinstrumentālists, uzstājoties kopā ar savu trio, taču pēc gada atgriežas ASV. 1968. gadā ieskaņo dubultplati For Alto, kas tiek izdota 1971. gadā. Tas ir pirmais albums, ko veido tikai saksofona solo skaņdarbi bez pavadījuma.
70. gadi iezīmē aktīvu darbību Entonija Brekstona dzīvē. Kopā ar džeza pianistu Čiku Koreu viņš sāk studēt XX gadsimta komponistu Karlheinca Štokhauzena, Pjēra Bulēza, Jaņņa Ksenaka un Arnolda Šēnberga partitūras. Rezultātā izveidojas frīdžeza kvartets Circle, kurā Entonijs Brekstons un Čiks Korea uzstājas kopā ar basistu Deivu Holendu un bundzinieku Beriju Altšūlu. Sastāvs ieskaņo kopumā piecas plates, taču pēc Čika Koreas pievēršanās scientoloģijai pārstāj darboties.
1974. gadā Entonijs Brekstons paraksta līgumu ar ierakstu kompāniju Arista, kas viņam paver plašas iespējas un ļauj realizēt arī lielus orķestru projektus. Daudzo Arista paspārnē iznākušo ierakstu vidū ir jāmin For Two Pianos (1980) un grandiozais darbs For Four Orchestras (1978). Svarīgi darbi ir plate Creative Orchestra Music 1976 (1976), operu sērija Trillium u. c.
Entonija Brekstona radošais mantojums ir milzīgs – tajā ir vairāk nekā 100 skaņuplašu, ko izdevusi Arista, Leo, hatART un citas kompānijas, aptuveni 400 skaņdarbu partitūru un citu publikāciju. Entonijs Brekstons ir bijis pasniedzējs ASV koledžās un 2014. gadā saņēmis Nacionālā mākslas fonda džeza meistara goda titulu, kā arī vairākas citas balvas. Entonijs Brekstons ir viens no visvairāk aprakstītajiem un pētītajiem avangarda mūziķiem, viņam veltītas trīs monogrāfijas.
Ko nozīmē "nepareizi"
Avangarda un frīdžeza mūzikā Entonijs Brekstons ieņem īpašu vietu. Viņš vienmēr ir bijis konsekvents sava – individuāla un konceptuāla – ceļa gājējs, kurš nemitīgi atradies attīstībā. Tomēr viņa attiecības ar citiem frīdžeza un avangarda mūziķiem, kaut arī savstarpēji cieņpilnas, ir sarežģītas – Entonija Brekstona darbība allaž ir izraisījusi diskusijas un karstus strīdus. Daudzkārt dzirdētie pārmetumi, cik "nepareizi" un "neatbilstoši džeza tradīcijām" skan viņa spēlētie saksofoni un citi instrumenti, kā arī bezgalīgās diskusijas par attiecībām ar t. s. džeza vēstures konstrukciju, kurai Entonijs Brekstons faktiski visu laiku ir opozīcijā, tikai vairo intrigu un rada vēl lielāku rezonansi viņa darbībai.
Džeza kritiķis Kriss Kelsijs ir rakstījis: "Lai arī Entonijs Brekstons demonstrēja patiesas, kaut īpatnējas spējas ievērot džeza tradīciju, īpaši iespaidojoties no saksofonistiem Vorna Mārša, Džona Koltreina, Pola Desmonda un Ērika Dolfija, džeza sabiedrība viņu nekad īsti nepieņēma, galvenokārt tāpēc, ka viņš bija acīmredzami aizrāvies ar tādiem ne džeza māksliniekiem kā Džons Keidžs un Karlheincs Štokhauzens."
Situācija, kurā viņš pats sevi pozicionē kā džeza mūziķi, bet vairākums džeza mūziķu un kritiķu – ne, ir svarīgs konteksts, kas iezīmē gandrīz visu Entonija Brekstona daiļrades ceļu. Visprecīzāk to ir formulējis pats Entonijs Brekstons kādā nepublicētā tekstā 1969. gadā: "Žurnālā Coda lasīju, ka mūsu mūzika ir slikts Vēberna paraugs. Džeza mūziķi saka – tas nav džezs, savukārt klasiskās mūzikas pārstāvji saka – tā nav klasika."
Daudzas Entonija Brekstona muzikālās izpausmes pirmajā mirklī patiešām nav viegli uztveramas. Jāņem vērā, ka Entonija Brekstona gan kā komponista, gan mūziķa daiļrade pašos pamatos ir dziļi konceptuāla, un to visai daiļrunīgi ilustrē paša nosauktās ietekmes. Džeza laukā tie ir jau minētie Džons Koltreins, Vorns Māršs, Pols Desmonds, klasiskie frīdžeza mūziķi Ornets Kolmens un Sesils Teilors, taču tikpat spēcīgi, ja ne vēl vairāk, Entoniju Brekstonu ir ietekmējuši XX gadsimta komponisti Štokhauzens, Keidžs, Ksenakis un citi.
Parasti pirmais secinājums, ko izdara klausītājs, saskaroties ar Entonija Brekstona daiļradi, ir šāds: "Viņš laikam nedzird harmonijas, jo visu laiku spēlē nepareizi." Taču šis paviršais spriedums ir maldinošs – uzmanīgāk iedziļinoties, kļūst skaidrs, ka tēmas melodija un harmonijas, kas parasti ir džeza mūziķa bāze improvizācijas veidošanai, Entonijam Brekstonam ir tikai sākotnējais impulss un iedvesmas avots tālākajai komponētajai līnijai, kuras veidošanā džeza tradīcija un likumi nereti tiek gandrīz pilnībā ignorēti. To vietā mākslinieks bieži izmanto matemātisku pieeju, konstruējot savus solo pēc stingriem likumiem un formulām. Entonijam Brekstonam ir raksturīgas arī grafiski vizuālas kompozīcijas, kuru pieraksts atgādina abstraktu ģeometrisku figūru sakopojumus un diagrammas, kas atsauc atmiņā Kšištofa Penderecka un citu XX gadsimta komponistu partitūru notāciju.
Rituāla faktors
Entonija Brekstona muzikālajā domāšanā lielu lomu spēlē apzināti neprecīza attieksme pret rakstīto materiālu. Tas tiek uztverts kā "rituāla faktors", kuru konkrētais mūziķis nevis precīzi nospēlē, bet izmanto kā radošu impulsu savai improvizatoriskajai jaunradei. Citējot pašu Entoniju Brekstonu, "notācija nav "trako krekls", bet gan iespēja ļaut attīstīt radošumu". Spožs šādas pieejas demonstrējums dzirdams albumā 23 Standards (Quartet) 2003 (Leo, 2003). Entonijs Brekstons, muzicējot kopā ar savu kvartetu, apzināti neprecīzi spēlē pazīstamas džeza tēmas, improvizācijās faktiski pilnībā ignorējot gan harmonisko tīklojumu, gan formu un ļaujoties brīvam jaunrades procesam.
Protams, šāda pieeja improvizācijai ir kas pilnīgi atšķirīgs no džeza tradīcijas, tāpēc nav brīnums, ka mākslinieka ekstravagantais un eksperimentālais sniegums šokēja un mulsināja ne tikai pie tradicionālā skanējuma pieradušo džeza publiku, bet arī konservatīvāko mūziķu un kritiķu daļu. Tomēr ironiski, ka Entonija Brekstona daiļrade patiesībā seko tradīcijai, tikai savā ļoti īpatnējā veidā. Galvenā atšķirība ir pieejā – Entonijam Brekstonam tā ir individuālā kreativitāte, kas savā galējā konsekvencē performancē noved pie tīra jaunrades procesa, kurā atsevišķiem mūzikas elementiem – ritmam, harmonijai, melodijas precizitātei – vairs nav nozīmes. "Es personīgi redzēju mūziku no matemātiskās perspektīvas un strādāju ar matemātiskām sistēmām. Gribēju radīt pats savu valodu, nevis reproducēt un pārņemt to no kāda cita," saka mūziķis.
Uzreiz jāteic, ka būtu liela kļūda Entoniju Brekstonu uztvert kā mūziķi, kurš ieinteresēts tikai nosacīti šaurā improvizācijas mūzikas nišā. Viņa kā komponista un vēl vairāk – filosofa un intelektuāļa darbība ir daudz plašāka, daudzpusīgāka un intriģējošāka. Tādi ir viņa iespaidīgie orķestra darbi, no kuriem pazīstamākais ir Composition 82, ko vienlaikus atskaņoja četri orķestri. Divu stundu izpildījumā piedalījās 160 mūziķu četru diriģentu vadībā.
Ne mazāk aizraujošs Entonija Brekstona kā komponista sniegums ir darbs ar speciāli izveidoto Creative Music Orchestra, kas vainagojās izcilajā 1976. gadā izdotajā platē Creative Orchestra Music 1976 (Arista, 1976). Platē dzirdamās kompozīcijas stilistiski variē ārkārtīgi plašā spektrā – no meditatīvām, eksotisku sitaminstrumentu piesātinātām kompozīcijām un brīvajai improvizācijai līdz pat bībopa parafrāzēm un frīdžeza un marša apvienojumam.
Saikne ar Latviju
Entonija Brekstona filosofiskie uzskati par mūziku un radošo procesu ir apkopoti trijās grāmatās ar nosaukumu Tri-Axium Writings (Synthesis Music, 1985). Viņaprāt, radošai domāšanai ir jāiekļauj vairākas perspektīvas, piemēram, mūzika nav tikai komponēta un improvizēta – tā ietver arī intuīciju. Ir jāņem vērā ne tikai pagātne un tagadne, bet arī nākotne.
Viena no Entonija Brekstona daiļrades raksturīgajām iezīmēm ir skaņdarbu anotācijas, kas bieži rakstītas ļoti tēlainā valodā un paskaidro skaņdarba ideju un interpretācijas nianses. Mākslinieka interešu lokā ir arī pedagoģija – savulaik viņš studējis filosofiju Rūzvelta koledžā ASV un bijis pasniedzējs Milsa koledžā Oklendā Kalifornijā, kā arī Veslianas Universitātē Midltonā Konektikutā.
Par Entonija Brekstona radošā mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu rūpējas fonds The Tri-Centric Foundation, kas dibināts 1994. gadā, kad Entonijs Brekstons saņēma prestižo Makartūra stipendiju. Fonda radošais direktors ir pats komponists, un tā sastāvā ir 38 cilvēku orķestris, vairāki vokālisti, kā arī datormākslas pārstāvji un videomākslinieki.
Noslēgumā gribētos pieminēt kādu mazzināmu faktu par mākslinieka saistību ar Latvijas džezu. Viens no mūsu nozīmīgākajiem džeza saksofonistiem un komponistiem, nu jau viņsaulē aizgājušais Niks Gothams, savulaik studējis pie Entonija Brekstona Kanādā. Varu tikai minēt, cik liela bijusi viņa ietekme vēlāk Nika radošajā darbībā, taču, atceroties mūsu daudzās sarunas, kā arī Nika tiešām dziļo interesi par citiem avangarda mūziķiem, domāju, ka tā ir bijusi visnotaļ svarīga. Iespējams, pateicoties Nika iespaidam, savulaik tapa arī pašreizējā Latvijas Radio bigbenda mūziķa, tolaik JVLMA džeza katedras studenta saksofonista Dāvja Jurkas maģistra darbs par Entoniju Brekstonu, kas, šķiet, joprojām ir vienīgais latviski lasāmais materiāls par šo mūziķi.
Nepieradinātās mūzikas festivāla Skaņu mežs koncerti notiks 8. un 9. oktobrī kultūras telpā Hanzas perons (Entonijs Brekstons uzstāsies 8. oktobrī). Festivāla ievadkoncerts, kuru varēs apmeklēt bez maksas, skanēs 2. oktobrī pasākumu telpā Fantadroms.
Entonijs Brekstons
Kultūras telpā Hanzas perons 8.X plkst. 18
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 10–23 www.skanumezs.lv