Taču pretēji gaidītajai simfoniskajai skaņu masai še valda... klusums. To pārtrauc vien atsevišķas klusas, noslēpumaini spokainas skaņas. Tās var salīdzināt ar pulksteņa tikšķiem, attālām āra dabas skaņām tumsā aiz loga un nenosakāmiem mājas troksnīšiem, kurus mēs dienā pat nepamanītu. Taču nesteidzīgajā nakts stundu ritējumā šie trokšņi iekrāso un pa savam skaita šķietami nebeidzamo bezmiega laiku noslēpumainajā tumsā... Pārsteidzoši, taču daudz vairāk, nekā to spētu agresīvs skaļums vai temps, telpu piepilda klusa spriedze, gaidas, retināta laika rita un noskaņas izdzīvošana. Nemanāmi, taču neatvairāmi šī mūzika, kurā it kā nekas nenotiek un ir tik maz skaņu, paģērē uzmanību, uzburot fantāzijā ainas ar vecu, pusjukušu un vientuļu itāļu arhitektu, bijušo slavenību, kurš smagi elpo savā slimības gultā un vecumdienu vientulībā jūtas tik atstumts, ka beidz dzīvi pašnāvībā, tieši no gultas metoties uz zobena...
Šis stāsts ir par itāļu komponista Salvatores Šarrīno (1947) skaņdarbu Borromīni nāve (1988) simfoniskajam orķestrim un teicējam (vēstījumu - arhitekta atvadu vēstuli - labā itāļu valodā lasīja dziedātājs Jānis Misiņš). Pierādījums, ka komponistam, kurš sācis kā autodidakts, piemīt īpašs talants piesaistīt uzmanību ar skaņu «taupības režīmu». Izrādās, šodien, kad mūzikā šķietami jau atrasts un atrādīts viss, vēl iespējams pārsteigt ar jūtīgu skaņu krāsu un noskaņu pasauli. Ar savveida minimālismu - bet bez amerikāņu minimālistu vienmuļi repetitīvā motorisma.
LNSO neko tādu nekad nav spēlējis, turklāt bija vesels piedzīvojums pēc skanējuma atminēt tā instrumentus, piemēram, trombonus, no kuriem ik pa laikam atskanēja dīvaina, neparasti klusa, tiem pavisam neraksturīga skaņa. Vai flautu, kuras uzdevums ir vienkārši elpot. Šarrīno opusa atskaņojums vācu diriģenta perfekcionista Žolta Naģa vadībā bija koncerta virsvērtība, kuras dēļ bija vērts šeit nākt.
Vilšanos nesagādāja arī absolūtais pretpols - tembru krāsās, ritmos, enerģijā un vērienā izšķērdīgi dāsnā skota Džeimsa Makmilana Veni, veni, Emmanuel - koncerts sitaminstrumentiem un orķestrim, kura gaitā savu virtuozitāti pie visdažādākajiem sitaminstrumentiem apliecināja LNSO sitēju koncertmeistars Edgars Saksons. Pozitīvi pārsteidza francūža Filipa Irela Interstices trim sitaminstrumentiem un klavierēm - virtuozi spēlēdamies faktūru un ritmu «jaunajā sarežģītībā», pianists Juris Žvikovs organiski iekļāvās sitaminstrumentu ansamblī (šādi traktējot arī klavieres) iepretim Elīnai Endzelei, Rihardam Zaļupem un Edgaram Saksonam. Sacerēts pianistu konkursam, šis opuss pārbauda pianistu no citas puses - kā ansambļa dalībnieku, nevis solistu.
Mūsu jaunās, gudrās komponistes Santas Bušs Somnilokvija mecosoprānam, diviem sitaminstrumentālistiem un orķestrim saistīja ar ideju - pārtulkot mūzikā miega traucējumus pilnā miega ciklā. Taču īstenojums, jo īpaši fonēmu, čukstu, kliedzienu, vaidu un izsaucienu partija Baibas Berķes izpildījumā, nepārsteidza, jo XX gs. pēdējā trešdaļā līdzīgu darbu bijis steriem, piemēram, festivālos Varšavas rudens. Izteiksmē interesantāki bija izdevušies daži posmi orķestrī, īpaši skaņdarba sākumā.