Atis Rozentāls **
Dusmas, ka laba ideja pavirši realizēta, un tagad neviens cits labu laiku neko līdzīgu nemēģinās darīt. Jo jaunas valstis (ja ar to saprotam garīgu patvērumu kādai cilvēku kopai) nedibina katru dienu. Islandiešu radošā grupa KvissBummBang izpildījusi mājasdarbu, intervējot trīs Islandē vairāk vai mazāk integrējušos cittautiešus, kas gan varbūt ir pārāk izvērsta sadaļa un tomēr stāsta par "citiem", nevis vietējiem cilvēkiem, bet vismaz ir ar nopietnu saturu. Pieļauju, ka tiem, kuri divas dienas apmeklēja radošos seminārus, bija vērtīgas lekcijas un interesantas radošās darbnīcas. Taču rezultāts – pats jaunās "valsts" – Republikas – dibināšanas akts atstāja graujoša diletantisma sajūtu. Pasākums, ko translēja portālā Lsm.lv, bija nesamēģināts, un varu droši teikt, ka tāds haoss uz skatuves nav iedomājams ne vispārizglītojošās skolās, ne arodskolās, ne lauku kultūras namos (esmu šādās norisēs piedalījies un zinu, ko rakstu). Ideja, kāpēc vajag dibināt jaunu valsti, izšķīst sasteigti iestudētos numuros ar "nacionālās dejas" vai "nacionālā tērpa" demonstrējumiem, klanīšanos karogam un pašu rokām sadarinātai butaforiskai antūrijai, "himnas" dziedāšanu utt. Tādējādi publikas reakcija lielākoties izpaudās plecu raustīšanā. Bet bija iespēja atraktīvā formā likt padomāt, kāpēc tik daudzi saka, ka mīl šo zemi, bet ne šo valsti.
Undīne Adamaite **
Ar Nacionālā teātra direktora Ojāra Rubeņa un komandas mērķtiecīgu stratēģisku darbību, ielaižot teātrī jaunos režisorus, pēdējos gados panākta būtiska NT tēla uzlabošana. Lai nu par ko – par iesūnojošu vai stagnējošu Nacionālo teātri šobrīd nevar saukt. Laikā, kad nomainās paaudzes, ienesot radikāli atšķirīgu izpratni par to, kas un kāds ir teātris, starptautiskais cikls Šengenas zonas spožums un posts (kurators Sīlis) varēja kļūt par labu pieredzi visiem. Daļēji tā arī noticis. Vienīgi žēl, ka noslēdzošā daļa izrādījās pati diskutablākā. Republikas forma kā tāda ir intriģējoša un asprātīga. Trīs vakarus brīvprātīgie apmeklēja dažādu Latvijas profesionāļu lekcijas un darbnīcas, lai kopīgi radītu jaunās valsts karogu, himnu, puķi, ēdienu utt. Bet tas, kas notika noslēguma – Republikas svinīgās pasludināšanas – vakarā uz Nacionālā teātra skatuves, ir grūti uztverams par "skatītāju izsišanu no ērtajām un piesardzīgajām vērotāju pozīcijām" (no Valtera Sīļa intervijas ar Ojāru Rubeni). Varbūt ka tas bija paplašinātais teātris, tomēr šķiet, ka jebkurā Aristoteļa svētku studentu "kāpostniekā" artistiskuma un asprātības ir vairāk. Republika spilgti uzrāda izrāžu – lekciju "āža kāju", bieži vien interesanta ideja nogrimst tēmas interpretācijas seklumā. Protams, ar konceptuālu programmiņas tekstu (lasi demagoģiju) vienmēr var paskaidrot pretējo.