Henrieta Verhoustinska ***
Mēmā kino ekspresīvo, "pārspīlēto" spēles manieri kā lugas un izrādes atslēgu režisors Dž. Dž. Džilindžers izmantojis, iestudējot arī Raganu turpat Liepājas teātrī. Izteiksmīgi spilgtais grims, aktieru sastāvs, viņu runasveids un pat mizanscēnas (darbība notiek ap galdu) neizbēgami raisa déjà vu sajūtu. Stāsts par līgavu, kura četrus gadus pēc līgavaiņa pazušanas karā taisās precēt bagātnieku, līdz pazudušais tomēr ierodas, Liepājas teātrī atradis paralēles ar krievu 20. gadu teātra reformatora Vahtangova slavenāko izrādi Gadibuks par mirušo līgavaini, kas iemiesojas neuzticīgā līgavā. Līdz filigrānam stila paraugam izrādei vēl patālu, jo, piemēram, E. Pujāts Bālikes – galvenās varones tēva – lomā 1. cēlienu sāk reālistiskā no I. Kučinskas stilizētā spēles veida visai atšķirīga stilā. E. Dombrovskis aizmirstā līgavaiņa lomā un Anete Berķe viņa bijušās līgavas ādā, šķiet, vispilnīgāk iemieso režisora ieceri, ekspresionisma formu piepildot ar dzīvu saturu, savukārt I. Kučinskas māte un G. Malika "biezais" precinieks ir personāži – marionetes bez nevienas dzīvas intonācijas. Taču, neraugoties uz K. Brektes ne pārāk izdevušos skatuves iekārtojumu, kas atstājis pamaz vietas horeogrāfes Lienes Gravas izteiksmīgajām dejām un ir pārāk statisks un tiešs ar finiera ielāpiem klātajām sienām, izrāde, manuprāt, ir vairāk veiksme.
Atis Rozentāls ****
Bertolts Brehts pats pieļāvis, ka viņa piecu cēlienu lugas trešo cēlienu var arī izlaist. Dž. Dž. Džilindžers ir rīkojies radikālāk un krietni paravējis arī ceturto un piekto cēlienu, izsvītrojot gandrīz visu, kas saistīts ar strādnieku sacelšanos. Tiesa, otrajā cēlienā "šuvju vietas" tomēr jūt, un visgrūtāk tās pārvarēt ir Egona Dombrovska Kragleram, kura rīcības pamatojums dažbrīd zudis svītrojumos. Brehtam nepieciešamo atsvešinājumu režisors panāk ar parodiju par vācu ekspresionisma kino, un īpaši jau Anetes Berķes un Ineses Kučinskas varones izskatās, kā izkāpušas no ekrāna (somnambuliski pārbolītas acis, žesti). Apbrīnojami, kā caur grotesku tēlu Kaspars Gods spēj saglabāt arī tekstos ietverto nopietnību. Pārliecina arī Edgars Pujāts Bālikes lomā, savukārt Gatim Malikam Murka tēlā gribas novēlēt vairāk atraisītības. Egons Dombrovskis Kragleru, kurš atgriezies, neviena negaidīts, slēdz vairāk ar reālisma atslēgu, zināmu smagnējību rada arī tas, ka režisors nav palīdzējis Signei Ruicēnai prostitūtas lomā atrast citas krāsas kā vien monotonu vulgaritāti. Tomēr izrādi skatīties ir aizraujoši, par to ir vērts spriest un diskutēt. Uzteicams lieliskais Ingus Liniņa tulkojums.