Inese Lūsiņa ***
Divi atšķirīgi vēstījumi – komiskais un dramatiskais – no vienas sengrieķu dramaturga Aristofāna komēdijas saknes par atēnietes Līsistrates rosināto sievišķīgo cīņu pret karu ir labs veids tēmas Sieviete un karš daudzpusīgai aplūkošanai mākslā. Komiskās kameroperas autors šveicietis Kaspars Evalds izkonkurējis pats sevi – komponistu –, jo viņa radītais asprātīgais librets līdz pat viagras un ziedes Zvaigznīte pieminēšanai līdztekus Aristofāna divdomībām ir daudz saistošāks par mūziku, kuras instrumentālā partitūra nebalsta darbību un drīzāk pilda klusināta kamerdžeza fona funkciju. Jēkaba Nīmaņa dramatiskajā operā Līsistrates atgriešanās uzrunā mūzikas individualizētā, postromantiskā vienkāršība, savukārt Ineses Zanderes librets šķiet pārblīvēts ar kultūru uzslāņojumiem (Aristofāns, Balkānu dzeja, Gētes proza) un iestrēdzis mītā par Eiropas nolaupīšanu, turklāt režija (Kristīne Sīrisa) svārstās starp simbolisko un sadzīvisko. Visu cieņu titullomas atveidotājas Žanīnas Hirceles vokālajām un dramatiskajām spējām, kuru izpausmei šķērslis nebija arī latviešu valoda, tomēr abu izrāžu īstā zvaigzne bija LNO soprāns Kristīne Gailīte – izcila Mirrine vokāli (dzidrs tembrs, tīra intonācija, izteiksmīgs frāzējums) un mizanscēnās (sievišķīga, maiga, šķelmīga, gracioza).
Atis Rozentāls ****
Ambiciozs projekts, kura īstenotājiem tomēr līdz galam pietrūcis spēka. Pirmajā daļā – komiskajā operā – muzikālais materiāls (autors Kaspars Evalds, Šveice) bālāks, taču ansambļa nepretenciozi amizantā darbošanās ir simpātiska. Absolūta karaliene šai kompānijā ir Kristīne Gailīte Mirrines lomā, kuras skanīgais vokāls, asprātība un plastika, kacinot vīru (šveiciešu solistu Robertu Kolleru), sagādā daudz prieka. Otrā daļa – Jēkaba Nīmaņa dramatiskā opera Līsistrates atgriešanās – ir muzikāli pilnasinīgāka, taču realizācija uz skatuves ir neveiklāka, un brīžiem jūtam, ka ansamblī ne visi ir profesionāļi, kas būtu apguvuši aktiermeistarību. To, ka izmantotie foto ir no Okupācijas muzeja arhīva, kas izrādei dod idejisku slodzi, saprot tikai tie, kuri nopērk un izlasa programmiņu. Visu cieņu solistei Žanīnai Hircelei, kuras cīņā ar latviešu valodu palīgā nāk titri, taču viņai kopumā izdodas radīt dramatiski piesātinātu sievietes tēlu – drīzāk tuvu Kasandrai. Teksta autore Inese Zandere mēģinājusi radīt poētiski ietilpīgu, simbolisku tekstu, tomēr tā kvalitāte ir nevienmērīga, brīžiem tuvojas klišejiskumam. Inscenējumam pietrūkst kvalitatīvas, jēdzieniski ietilpīgas kustību partitūras, kas vēl jo pārsteidzošāk ir tāpēc, ka viena no režisorēm ir Zane Kreicberga.
Ieva Rozentāle ***
Līsistrates naivais un pikantais stāsts dzemdējis ģeniālu domu – radīt laikmetīgu komēdiju un traģēdiju. Ņemot vērā ķecerīgo tematu, šķita gaidāms drosmīgs uzvedums (afišās kailas sievietes muguru rotā uzraksts Stop the War). Komēdijas sulīgais teksts, atsperoties no Aristofāna, uztveri durstīja mūsdienīgām adatiņām, piešķirot tematam svaigumu. Taču šveiciešu komponists Kaspars Evalds mūzikā pauž ne tik oriģinālas idejas, spēlējoties ar ritmu, saldām melodijām un džeza elementiem, viņš piedāvā lirisku, neobligātu noskaņu, uz kuras fona jociņi par "to" nešķiet tik adataini kā teksts. Režija un scenogrāfija kārtīgi turpina kaut kur sen redzētu nosacītības spēli. Jaunu spēku vakaram piešķir Jēkaba Nīmaņa smalkais skaņaudums – balstīts minimālismā kā maiga, atturīga plūsma, kurā brīžiem ievijas pat traģiskas nojausmas. Lai arī ar dramatiskas aktrises talantu apveltītā šveiciešu dziedātāja Žanīna Hircele notur uzmanību kā izrādes centrs, man kā vakara zvaigznīte uzmirdz Kristīne Gailīte, ar tīru intonāciju, dzidru, kameroperām piemērotu tembru un vieglu, nepārspīlētu eleganci realizējot režisora uzdevumus. Abi skaņdarbi – ausīm tīkami, un disonanšu daudzums viegli aprobējams, tomēr nepamet sajūta, ka īstu mākslu nevar sakonstruēt.