Uldis Rudaks ****
Instrumentu šīgada albuma Procrastination koncerts, kā jau varēja gaidīt, pazīstot mūziķu darbaspējas un atbildību gan savā, gan publikas priekšā, ir perfekti nostrādāts līdz pēdējam. Muzikāli aizšaut garām Jānis Šipkēvics un Reinis Sējāns kopā ar savu saliedēto skatuves komandu, kurā tagad ir divas daiļā dzimuma piedziedātājas, laikam nespētu arī visbēdīgākajā kondīcijā. Vieta solim uz priekšu ir iesaiņojumā. Noturēt skatuvei priekšā daļēji caurspīdīgu plīvuru ar projekciju un mūziķu ēnu spēlēm nevis pirmajās divās dziesmās, bet visu koncerta laiku – kā Sigur Rós savos labākajos gados – laikam būtu par daudz prasīts Latvijā, kur personības kults spēlē lielu lomu. Toties šaipus spoguļiem esošo mūziķu atspulgi ļauj bez kameru un ekrānu palīdzības viņus vērot arī no cita rakursa kopā ar otrpus caurspīdīgajiem spoguļiem esošajiem diviem bundziniekiem. Vēl pilnai laimei gribētos, lai dziesmas, kas ir gana ieturētas vienā stilā, nemanāmi pāraugtu cita citā bez pauzēm, padarot koncertu par vienotu veselumu jeb izrādi, kurā Šipsi uzrunas publikai, ja tādas nudien nepieciešamas, skanētu, instrumentālistiem fonā turpinot klusu spēlēt. Taču, ja tiktu sasniegta pati pilnība, nebūtu vairs vietas jau minētajam solim un kur nu vēl lēcienam uz priekšu.
Jegors Jerohomovičs ****
To, ko dara Instrumenti, varbūt ir sarežģīti mīlēt no visas sirds, taču neapbrīnot nav iespējams. Grupas māksla pieprasa no klausītājiem pavisam cita veida atbildes reakciju, izsauc citus refleksus – nevis masveida emocijas, kuras pieņemts izrādīt publiski, piemēram, saplūstot kopkorī, bet ļoti individuālu, brīžiem sāpīgu savas iekšējās pasaules preparēšanu. Instrumentu mūzika un balsis izplūst pa visu ķermeni, un nekad nevar zināt – tā ir inde vai dziedinošs eliksīrs un kādi būs blakusefekti. Koncerts ir pārbaudījums jūsu uztveres sistēmai un psihes izturībai: uz skatuves nevis tiek spēlēti hiti, bet notiek apokalipse. Elektroniskā mūzika, industriālais roks, trokšņaina histērija, apgarotas budisma himnas – šis skaņu bataljons palīdz Instrumentiem pārvērst koncertu par saspringtu, nervozu un emocionālu momentu. Šeit un tagad Šipsi un Reinsi kā tādi kalnrači izvelk savu mūziku no zemes dzīlēm, kuras ir tieši savienotas ar viņu zemapziņu. Tā ir svaiga, karsta un jaudīga mūzika, kas nav apsūnojusi, nav pārklājusies ar nostalģijas un atmiņu plēvi. Tomēr Instrumentu pasaule ir hermētiska, svešķermeņiem tajā ir grūti iefiltrēties: īpašais viesis Renārs Kaupers ar dziesmu Mazā bilžu rāmītī finālā parādās kā vientuļš varonis no pavisam citas operas.