Atis Rozentāls *
Šī nav vienkārša mākslinieciskā neveiksme. Režisors Dž. Dž. Džilindžers izgāž dusmas par savu māksliniecisko mazspēju pār aktieru un skatītāju galvām. Ir sajūta, ka bariņš jauniesaukto nonākuši kādā soda bataljonā sadistiska virsnieka rokās, kurš liek gulties un celties aukstos dubļos, un neviens nesaprot, ko tieši ir nogrēkojies. Kāpēc ir jāuzņem repertuārā Kafka, ja izrāde atstāj iespaidu, ka režisoru autors īpaši neinteresē? Kāpēc ir jāsakomplektē aktieru ansamblis no jauniem cilvēkiem, ja ar viņiem netiek pienācīgi strādāts? Piekrītu jau izskanējušajam viedoklim sociālajos tīklos, ka aktierus vainot nedrīkst, jo viņi dara, ko var. Turklāt, ja Džilindžers juta, ka nesanāk, un teātra ražošanas ritma dēļ vairs nevarēja atkāpties, viņš vismaz varēja būt tik laipns un izrādi saīsināt, nevis terorizēt skatītājus trīs stundas un 15 minūtes (biļešu cena labākajās vietās 22 eiro). Jāuzteic Jura Vaivoda atlasītais muzikālais noformējums, savukārt izrādes vizuālā tēla ziņā Ilze Vītoliņa vairāk pārliecina kā kostīmu māksliniece – dekorācija pārāk iedzīta skatuves priekšā, un tuvāk sēdošajiem nākas vareni staipīt kaklu, ja darbība noris otrā malā.
Līga Ulberte *
Aizdomas, ka ar to, kas uz skatuves notiek, kaut kas nav kārtībā, rodas jau pašā izrādes sākumā, kad Skaistajai Amerikai tiek nodziedāts nevis viens, bet visi panti. Un tā arī notiek – režisors triju stundu garumā "izpilda" visu, kas vien ir viņa arsenālā: ironija, parodija, pašcitējumi un citu citējumi, skaistas, jaunas sievietes (vairāk vai mazāk apģērbtas, ar un bez spārniem) u. tml. Tikai jēga nerodas – ne ironiska, ne nopietna, ne kāda cita. Kad izrādes pavediens slīd ārā no rokām pavisam un galīgi, parādās arī ūdens, uguns, putas un pelni. Nevar teikt, ka izrādes laikā nepiemeklētu neviena doma. Var asināt atmiņu un vērīgumu, lai minētu, vai un kas kādā konkrētā ainā tiek parodēts. Saprast, kāpēc tas tiek darīts, gan lielākoties nav iespējams. Var iedomāties, kāpēc Džilindžers šo iestudējis (salīdzinoši – savulaik Milēdijas tapšanas iemeslus, spriežot tikai pēc tā, kas redzams uz skatuves), – naivā eiropieša Rosmana nesekmīgais iniciācijas ceļš blēžu un dīvaiņu pilnajā "jaunajā pasaulē" nudien varētu būt šodienīgas izrādes vērts stāsts. Vienīgais ābols tieši par šo – par stāsta iespējamību. Aktieri par izrādes haosu nav atbildīgi, tomēr nevar neredzēt, ka Daini Gaideli, Ēriku Egliju un Gintu Andžānu pašu humora izjūta glābj drusku vairāk nekā citus.