Pasaules pirmizrādi filma piedzīvo Roterdamas Starptautiskā kinofestivāla konkursā ar seansu 5. februārī un klasisko jautājumu un atbilžu sesiju pēc filmas, bet tas būs tiešsaistes seanss un pieejams tikai Nīderlandē. Filmu šīs valsts teritorijā varēs noskatīties līdz pirmdienai, 8. februārim. Amizanti, ka Dāvja Sīmaņa darbs atlasīts konkursam Big Screen Competition, kas pirms gadiem septiņiem izgudrots, lai veicinātu citvalstu filmu izplatīšanu Nīderlandes kinoteātros un televīzijā. Uzvara šajā konkursā nozīmē gan morālu, gan finansiālu atbalstu plašai filmas izrādīšanai uz lielajiem ekrāniem – bet kas var būt vēl trauslāks un neskaidrāks šobrīd kā lielo ekrānu, t. i., kinoteātru, darbība jebkurā valstī, kuru skārusi pandēmija. Arī Latvijā, protams, tāpēc pagaidām neviens neko nerunā par filmas gaidāmo pirmizrādi pašu mājās, jo nav zināms, kad varētu tikt atcelti vai vismaz mīkstināti kinoteātriem piespriestie ierobežojumi. Tāpēc arī recenzēt filmu Latvijā šobrīd it kā lielas jēgas nav, jo lasītājs nezina, kad varēs savu viedokli samērot ar izlasīto, tomēr sajūta par filmas tuvošanos pamazām sabiezē gaisā, un šādas tādas kontūras varam jau iezīmēt.
Par vēl vienu absurda laikmeta elementu varam uzskatīt faktu, ka filmai eksistē divas versijas – Roterdamā tiks izrādīta melnbaltā, bet Latvijas kinoteātros, visticamāk, nonāks krāsaina filma, tāpēc pie šī elementa lieki neaizkavēsimies.
Spriedzes virpulis
Tātad – atgriežamies tajā absurda laikmetā, kurā notiek filma Gads pirms kara. Konkrēti – 1913. gads, mirklis pirms Pirmā pasaules kara sākuma, pirms nepieredzēta mēroga katastrofas, pēc kuras pasaule vairs nekad nav bijusi tāda kā agrāk. Godīgi jāatzīst, es arī esmu tik sena, ka atceros padomjlaika skolas grāmatās ierasto un brīžiem jau anekdotisko visu PSRS ekonomisko rādītāju salīdzināšanu ar Krievijas impērijas rādītājiem 1913. gadā, un tikai pamazām mums pielēca fakts, ka 1913. gads patiešām visa XX gadsimta garumā tā arī palika augstākais un nepārspētais punkts Krievijas un visas Eiropas civilizācijas vēsturē. "Pasaule bija ļoti sakārtota (..), cilvēce XX gadsimta sākumā bija sakrājusi ārkārtīgi skaistu civilizācijas fonu, ļoti estētisku," tā pirms pusotra gada teica mākslas zinātnieks Imants Lancmanis portāla Kino Raksti organizētajā sarunā ar Dāvi Sīmani (06.10.2019.), un šajā disputā starp diviem vēstures likumsakarībās ieinteresētiem cilvēkiem izkristalizējas vēl vairākas lietas, kas palīdz izprast filmu Gads pirms kara un veicina filmas gaidīšanas svētkus.
Piemēram, režisors Dāvis Sīmanis (starp citu, akadēmiski izglītojies LU Vēstures un filozofijas fakultātē) atklāj, ka kopā ar scenārija līdzautoru filozofu Uldi Tīronu laikmeta pētījumos konstatējis: "1913. gadā gandrīz jebkurā cilvēku darbības sfērā parādās zināms ekstrēmisms. Mākslā ir Maļeviča Melnais kvadrāts, arī seksualitātes vai psihoanalīzes, vai psiholoģijas, vai politikas un militārajās sfērās – visās ir virzība uz ekstrēmu. (..) Zīme, kas it kā liek uzmanīties, ka Tas ir tuvu."
Filma Gads pirms kara faktiski tā arī ir būvēta – kā neskaidras spriedzes piesātināts virpulis, traku fantāziju un neizskaidrojamu vīziju viļņojums, un tam cauri laužas galīgi apmulsušais Jānis, kuru visi sauc par Pēteri. Brīžiem viņa piedzīvojumi ir biedējoši, brīžiem anekdotiski – kā sastapšanās ar melnūsaino Prustu, kurš notēmē uz Jāņa kaklu vampīra zobiņus, vai ķiķinošo Freidu, kuram sen viss pa plauktiņiem salikts: "Ahā, zivi sapnī redzējāt? – nu, tas ir falla simbols, tātad latenta homoseksualitāte!"
Tiesa, neviens no šiem un citiem XX gadsimta kultūras vēsturei svarīgajiem varoņiem filmā netiek nosaukts vārdā, skatītājs var arī tikai no titriem uzzināt, ka filmas telpā satiekas Kafka un Špenglers, Čērčils un Vitgenšteins, Džugašvili/Staļins un Šiklgrūbers/Hitlers – kā tādi intelektuālas rotaļas elementi, sadzērušies studenti piepīpētā krodziņā vai agresīva pūļa vadoņi lāpu gaismā. Izvērsts un filmas galvenā varoņa liktenī īpaši nozīmīgs ir vienīgi Ļeņins ar stikla aci un psihopāta smiekliņu – velnišķīgi lieliskā Laura Dzelzīša atveidojumā un brīnišķīgā Mihaila Karasikova ieskaņojumā.
Vieds pravietojums
Te jāpiebilst, ka pasaules haosa iespaidu pamatīgi kāpina arī filmā dzirdamais un laikmetam gluži dabiskais valodu mikslis – latviešu, vācu, krievu, franču, angļu –, sekojot ar starptitriem iezīmētajai filmas ģeogrāfijai – Rīga, Prāga, Vīne, Parīze, Šveices kalnu sanatorija… Un Alma, kura aizvien biežāk klepo nēzdodziņā, jo viņu beidz nost laikmeta slimība tuberkuloze; un spiritisma seanss vienā jūklī ar kaila ķermeņa kultu, un pārlaicīgi skaistas un īpatnējas ainavas un ārskati patiešām "ne no šī gadsimta", tāpat kā iespaidīgi izvēlēti un nostrādāti interjeri – te mēs pamazām nonākam pie filmas vizuālā tēla, kurā mākslinieces Kristīnes Jurjānes un operatora Andreja Rudzāta ieguldījums pelna visaugstāko novērtējumu.
Viss kopā jau no filmas pirmajiem kadriem patiešām rada tādu sirreāli pārlaicīgu sajūtu par fatālu vilkmi, kurā pret savu gribu ierauts nabaga biklais un ambīciju neskartais šveicars no Rīgas viesnīcas kāpnītēm (veiksmīga izvēle – čehu aktieris Petrs Buhta, kurš gan vizuāli, gan emocionāli ļoti labi iederas 1913. gada gaisotnē).
Ja nu vienīgi – manai gaumei – filmā ir mazliet par daudz izspūrušu sirmgalvju, kuru nesakarīgā runāšana jāuztver kā vieds pravietojums; toties izcili uzfilmēts ir murgainais sapnis, kurā Jānis/Pēteris nonāk pēc Freida psihoanalīzes seansa un beidzot paceļ roku pret savu uzmācīgo dubultnieku, – tas patiešām ir sapnis ar savu neizskaidrojamo loģiku un saraustīto vizualitāti, nevis tikai juceklīgs "kapustņiks" ar nodomu "jo trakāk, jo labāk".
Rezumējot – pat ja racionāli domājošs lasītājs jau sen ir sašutumā novērsies no šī samudžinātā mēģinājuma kaut ko "ievadam" izstāstīt par filmu Gads pirms kara, tas nenozīmē, ka arī filmā nekas nebūs saprotams. Patiesībā pat samezglotajam un šķietami mistiskajam stāsta pavedienam beigās rodas neticami vienkāršs izskaidrojums, un filmas epilogs arī Jāņa/ Pētera tēlu noliek vietā kā pilnīgi izveidojušos personību. Tomēr neļausim sevi apmānīt – dzīvē reti viss notiek lineāri un saprotami, un Dāvja Sīmaņa filmai ir daudz vairāk saistības ar šodienu, nekā mums to varbūt gribētos atzīt.