Jaunais Rīgas teātris jauno sezonu ievada ar mākslu sintēzes projektu, kam līdzīgu jau tālajā 2006. gadā piedāvāja režisors Alvis Hermanis. Toreiz iestudējumu Drednauti. Uz visām jūrām veidoja divas daļas, no kurām pirmajā bija iestudēts krievu dramaturga un performera Jevgeņija Griškoveca viencēliens Drednauti, savukārt otrajā demonstrēta austriešu režisora Johannesa Holchauzena dokumentālā filma Uz visām jūrām. Toreiz režisors aicināja aizdomāties par vientulību un aizmirstību – izrādē vīrietis aizrautīga bērna acīm sniedza nostalģisku monologu par seniem karakuģiem, kas sievietēm nav interesanti, un turpinājumā filma šai tēmai piešķīra politiski ģeogrāfisku kontekstu, atklājot majestātiskā padomju aviācijas bāzeskuģa Kijeva saldsērīgo dreifu uz iznīcību līdz ar visu padomju valsti, alegoriski paraujot sev līdzi arī tā vīriešu kārtas apkalpi un padomju cilvēku kā tādu, kas zaudēja savu identitāti un piederības izjūtu.
Poētiskā priekšspēle
Šoreiz JRT Mazajā zālē aktrises un režisores Elitas Kļaviņas īstenotajā projektā Es atgriežos no tālienes, teātra vārdiem, ir runa par sievietes cerībām un spēku dzīvot. Pirmajā daļā Elita Kļaviņa piedāvā pašas iestudēto franču mūsdienu autores Klodīnes Galeā lugu Es atgriežos no tālienes, kurā apziņas plūsmas vai sapņa estētikā fragmentēti vēstīts par Kamillu, kura neskaidru iemeslu dēļ ir pametusi vīru Marku, pusaugu meitu Lūciju un pastarīti Polu. Savukārt otrajā daļā skatītājiem ir dota iespēja noskatīties Elitas Kļaviņas jau otro dokumentālo filmu Iļģuciema māsas, kas pirmizrādi piedzīvoja šī gada pavasarī. Tā iepazīstina ar ieslodzīto autentisko pieredzi, lai vai kādas izvēles vai sagadīšanās pie tās būtu novedušas, un ieskicē reālus apstākļus, kuru dēļ viņas ir šķirtas no ierastās vides un ģimenes. Pieļauju, ka izrāde iecerēta kā poētiska priekšspēle, lai noskaņotu auditoriju uz sapratnes un līdzjūtības nots pirms filmā ietvertajiem sieviešu atklātajiem dzīvesstāstiem.
Elita Kļaviņa savai debijai teātra režijā izvēlējusies neapskaužami sarežģītu materiālu, kura uzbūvi veido brīvi sakombinētas dažādas runu un sarunu formas, kādēļ viss notiekošais var būt tikpat īsts, cik iztēlots. Nav gandrīz neviena droša fakta vai tiešu norāžu, kas par varoņiem vai viņu attiecībām pateiktu ko vairāk, ļaujot vienīgi minēt viņu attieksmju un rīcības motīvus. Var tikai nojaust, kas Kamillai licis tik negaidīti bēgt – nekas neliecina ne par vīra sānsoļiem, ne vardarbību, ne finansiālām grūtībām vai kādām citām nepārvaramām likstām. Turklāt arī par to, vai sieviete pēc šķietami bezmērķīgajiem klejojumiem patiesi atgriežas mājās un vai viņu tur kāds gaida, pārliecības nav, jo arī tā var būt tikai vēlēšanās, kas uzdota par esamību. Dramaturģe runā caur grūti artikulējamām izjūtām, noskaņu un noslēpumainību.
Luga sniedz ļoti plašas iespējas režisoram kopā ar aktieriem sacerēt pašiem savu varoņu biogrāfijas un sagādā tikpat lielu risku izplūst nenoteiktībā, ar ko nejaušam skatītājam nav iespējams identificēties.
Pati ar savu vēju
Lai arī kāda būtu Elitas Kļaviņas izrādes un arī tēla iecerētā koncepcija, pašai uzņemoties spēlēt galveno lomu, skatuviskā darbība liecina, ka viņa gājusi pilnīgi iespējamu un pamatotu, taču arī vienkāršāko un paredzamāko ceļu. Visticamāk, viņas varonei ir psihiskas dabas traucējumi, kam nav viena noteikta dzīves realitātē balstīta izskaidrojuma. Kamilla lielāko daļu izrādes laika dzīvojas pa avanscēnu, praktiski nekontaktējoties ar ģimenes locekļiem, bet brīvi krītošā pludmales kleitā un smalkās pītas ādas sandalītēs kā tauriņš viegli lidinoties pati savās ilūzijās. Viņas acu skatiens klejojot pārslīd pār zāli, viņa ieņem laiskas un graciozas pozas uz vienā vai otrā skatuves pusē ierīkotajiem masīvajiem, no brusām veidotajiem soliem un tā arī paliek pati ar savu vēju.
Izrādes varoņu kopumā statisko skatuvisko eksistenci, protams, var attaisnot, jo viņi visi ir kā no laivas izmesti par mātes un sievas iracionālo lēmumu pamest mājas un nespēj vai negrib sev noformulēt, kā dzīvot turpmāk. Un tomēr jautājums paliek – vai viņiem tas jāuztver kā nodevība, kā apvainojums vai varbūt kā pārlieku bargs sods? Turklāt reti kura mizanscēna tiek risināta darbībā, izņemot pie spēles telpas centrā novietotā galda ieturētās brokastis ģimenes lokā un satikšanos studentu ballītē jaunības dienās, un atsevišķu rekvizītu apspēli. Vienā no retajām ar lugas klusināto noskaņu kontrastējošajām epizodēm Marks sašķaida sievas kosmētikas plauktu, no kura vēdījošā smarža mazajam Polam atgādina par mammu… Taču Ivara Krasta varonim emocionāli ietilpīgo ainu uzticēts vienīgi bezkaislīgi pārstāstīt. Tāpat arī dramaturģes sacerētie mīklainie dialogi, kuros grūti identificēt runātājus un kuru repliku drumslas, šķiet, ietver ar šo ģimeni saistītus noslēpumus, izrādē tiek atskaņoti svešu balsu ierakstos.
Neattaisnojas arī mazā Breda Brakovska iesaistīšana dēla Pola lomā. Šim varonim lugā paredzēts daudz teksta un izrādē attiecīgi – daudz skatuves laika, bet no zēna objektīvi nevar prasīt, lai viņš vienatnē to jēgpilni aizpildītu, ja viņš netiek aktīvi iesaistīts mizanscēnās ar pārējiem varoņiem, kaut arī viņa našķēšanās ar šokolādes krēmu ir aizkustinoša un patiesa.
Ivars Krasts vīra lomā, domājams, ne bez režisores ziņas mēģina noslēgties apcerīgā pašanalīzē. Tāds viņš ir ne tikai galvenās varones iekšējo monologu starplaikos, bet arī attiecībās ar bērniem, kuri pēkšņi palikuši bez mātes, taču šī šķietamā nocietināšanās nepiedzīvo attīstību un attiecīgi atrisinājumu. Toties iepriecina Lolita Stūrmane meitas Lūcijas lomā. Lai gan arī viņa ir spiesta ar aktīvu klusumu piepildīt pauzes, līdz ar pārējiem aktieriem tā arī praktiski nepametot skatuvi visu izrādes laiku, ar izstīdzējušai pusaudzei raksturīgām dažbrīd neveiklām pozām un garlaikotu knibināšanos ap rekvizītiem viņa rada iespaidu par intensīvu, bet apkārtējo īsti nepamanītu līdzdzīvošanu ģimenes drāmām un liek aizdomāties, ka mātei rupji izkliegtās lamas nav patiesi domātas.
Distances pārvarēšana
Izrādes autori ir centušies radīt atmosfēru, kas svārstās starp lirisku un melanholisku. Par to liecina atskaņotā Šūberta mūzika, Lūcijai imitējot klavierspēli, kad viņa izjusti lokās ar muguru pret skatītājiem, un kostīmu mākslinieces Janas Čivželes darinātie vienkārša piegriezuma ērtie mājas tērpi dabiskos toņos. Taču vienā mizanscēnā šo atmosfēru izdodas iemiesot pēc būtības, un to varētu novēlēt visai izrādei. Lūcija brīdī, kad pietrūkst viņu pievīlušās mātes uzmanības, pārvar vietas un nesaprašanās distanci, kas abas šķir, un pieskrien pie viņas. Meitene piekļaujas mammai un pār viņas galvu caur dziļo izgriezumu pārvelk viņas mīļāko džemperi, ko pati ir uzvilkusi, un ar roku maigi apķeras mammai ap kaklu. Angoras vilna silda, silda ne tikai tuvums, bet arī rūpes silda, pat ja esi tālu prom. Šis ir viens no retajiem brīžiem, kad attiecības starp varoņiem pāraug formālu līdzāspastāvēšanu.
Izrādē kā scenogrāfs debitē godalgotais mākslinieks Atis Jākobsons. Atceroties viņa izstādi Dark Matter, ideālāku vizuālo konceptu šim materiālam nevar iedomāties, jo mistiskajās ogles ainavās tika jauktas robežas starp īstenību un sapni. Kā reiz teica pats mākslinieks: ja ir kādas lietas, ko realitātē nevar atrisināt, sapnī tās var izdzīvot vēlreiz, piedot vai aizmirst. Savukārt tad, kad tās atkal ir pārdzīvotas, var pamosties un – viss ir kārtībā.
Atstarojošais grīdas segums, kas atgādina bradāšanu pa sēkli, ūdens ņirboņas atspīdums uz skatuves gala sienas melnā audekla un viscaur atsegtā skatuve iemieso lugā iestrādāto jūras motīvu, pie kuras Kamilla arvien grib atgriezties. Līdz ar caurspīdīgajām, ģeometriskās metāla konstrukcijās veidotajām mēbelēm, kas šķietami vizualizē perfekciju un harmoniju, skatuves iekārtojums rada paradoksālu efektu: no vienas puses, tas liecina par gaisīgu brīvību, bet, no otras puses, melnā skatuves kaste un smagnējie priekšmeti tajā atstāj krātiņa un burtiski smagas realitātes iespaidu. Varbūt tas arī liecina par racionāli tvertās un neapzinātās, līdz galam neizprotamās pasaules izjūtas sadursmi, ko piedzīvo Kamilla, taču izrādes vēstījumam pietrūkst konkrētības, ja tās veidotāji ir gribējuši runāt par skarbo dzīves īstenību, savukārt izrādes temperatūra ir par zemu, lai tajā saskatītu nesaudzīgu kontemplāciju par eksistenciālām tēmām.
Iestudējumu noslēdz Kamillas monologs par viņas atgriešanos no tālienes, bet lugas atslēgas jautājums, cik tālu viņa bija devusies un vai atradusi meklēto, paliek atklāts. Tajā pašā laikā izrāde nav pretencioza, un tāpēc lugas piedāvāto iespēju neizmantošana nesanikno. Nav šaubu, ka Elita Kļaviņa izrādes tapšanā ar labāko apziņu ir darījusi visu, ko spēj, taču izrādes intonatīvā remdenība un saturiskā aptuvenība spēcīgi disonē ar projekta otrajā daļā demonstrēto filmu. Lai arī nevaram izslēgt portretēto sieviešu zināmu manipulāciju ar uzņemšanas radošo grupu, viņas par sāpēm, pārdzīvojumiem, cīņu, dzīvību un nāvi var runāt nepastarpināti – no personīgās pieredzes. Filmā cietuma māsas Elitas Kļaviņas vadībā iestudē Antona Čehova lugu Trīs māsas. Dalība mēģinājumos, kontaktēšanās ar profesionāliem aktieriem un, protams, pirmizrāde ar stāvovācijām cietuma telpās viņām ļāva kaut uz mirkli aizmirsties un attīrīties. Taču jaunais projekts liek aizdomāties par mākslas jēgu un nozīmi cilvēcības krīzes brīžos. Par iestudētu realitāti, par mākslīgu dzīves sarežģīšanu, lai būtu ar ko nodarboties, šīs grūtības risinot. Kamēr apkārt viss notiek pa īstam.
Es atgriežos no tālienes
JRT Mazajā zālē 27.–29.XI, 4.X, 27.XI plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 20–28