Kaut gan pēdējos gados ar īsprozas žanru lasītāju lutinājuši daudzi latviešu rakstnieki, Andra Kupriša debijas stāstu krājumu Berlīne gribas atzīmēt kā vienu no neparastākajiem. Jau pats sērijas Orbītas bibliotēka noformējums iepriekš nedod nekādu mājienu par darba saturu, nesagatavo lasītāju gaidāmajam – maksimāli lakoniskais, tumši violetais vāks atklāj tikai autora vārdu un grāmatas nosaukumu, bez iepriekšējas analīzes un atsauksmēm. Lasītājs, tā sakot, atrodas viens pret vienu ar tekstu un ir spiests vienpersoniski pilotēt prozas lidmašīnu bez iepriekš sagatavotas nolaišanās vietas. Taču šis ir lidojums, kurā ir sagaidāma turbulence.
Gaidām, bet nesagaidām
Jau no pirmajiem diviem trim stāstiem uztverama autora prozas dominējošā iezīme, ko visprecīzāk varētu nosaukt par irdenumu. Mānīgi lietišķais teksts plūst, slīdot caur pirkstiem kā smiltis vai bēgot kā dzīvsudraba lodītes. Acu priekšā gan atveras reālistiska aina – uz bāru, Pārdaugavas ieliņu tīklu, dzīvokli, ballīti, tomēr, kad vēlamies no pateiktā izlobīt jēgu, tā izlokās un pazūd. Pirmajā stāstā personāžs ieiet bārā iedzert alu un izpelnās bufetnieces līdzjūtību apsarkušo acu dēļ – mēs gaidām, ka sekos kāds notikušā pamatojums vai tālāks situācijas izklāsts, taču epizode ar to pašu arī apraujas.
Stāstā Atvainošanās, ko, labi gribot, varētu nodēvēt par bērnības atmiņu ainu, vēstītājs ilgi un pamatīgi apcer kādus bērnībā apmeklētus kursus, ilgi prātodams, kurā nedēļas dienā tie notika, taču tā arī nepasakot, ko tajos ir apguvis. Citā stāstā gaidām, kad skolotāja un skolēna aizdomīgi alkoholizētās tikšanās reizes izvērtīsies par kaut ko noziedzīgu, iespējams, pat perversu, taču nesagaidām. Un tā tālāk – iluzori sadzīviskais atvēziens, ar kādu autors ķeras pie kārtējās ikdienišķās ainavas gleznošanas, liek lasītājam gaidīt no teksta ja ne vienmēr konkrētu, tad vismaz jelkādu iznākumu, taču allaž paliekam tukšā: iemesti nepazīstamas situācijas vidū, tiekam atkal tikpat strauji no tās izrauti. Skatuve ir iekārtota, aktieri uznākuši, norunā pirmos dialogus, bet režisors, mirkli papētījis notiekošo, ar švunku aizrauj priekškaru – pietiek, tālāk paši.
Stāstu savirknējuma princips nav īsti skaidrs, tomēr, jo tālāk lasām, jo labāk var izjust, ka ironiskā reālisma intonāciju arvien jaušamāk caurvij kaut kas viegli sirreāls, kāda absurda stīdziņa, kas citviet vibrējot saspringst, citviet atlaižas. Stāstā Atpalicējs vēstītājs pragmatiski apcer, ka, ik rītu mostoties deviņas minūtes agrāk nekā iepriekšējā rītā, viņš pakāpeniski par vairākiem gadiem atpaliks no kopējā laika ritējuma. Stāstā Izvarošana par nosaukumā minēto norisi nav nekādu vaimanu, tikai klusa saruna gultā, kuru ritmiski punktē atkārtota abu gulētāju sasveicināšanās un apjautāšanās: "Cik pulkstenis?" Stāstā Telefons zēnu līdz izmisumam noved minētā aparāta spokaini regulārā zvanīšana, kad klausulē neviens nerunā...
Slāpēta spriedze
Stāsti ir īsi, dažs teksts ir tikai nepilnu lappusi vai pat rindkopu garš un drīzāk dēvējams par impresiju vai miniatūru, tomēr visos pulsē slāpēta spriedze. Autors uz sekundes desmitdaļu savieno vadus, nosprakšķ elektrība, gaismas zibsnī mēs uz mirkli esam saskatījuši kaut ko, kam neapšaubāmi ir jēga – tomēr to satvert ne vienmēr izdodas. Tieši tāpēc Andra Kupriša prozu gribas dēvēt par irdenu: vēstītājs reizumis sadzīviski pļāpā, nekonkretizējot detaļas, reizumis impresionistiski fiksē kadrus, reizumis pat ar tādu kā zināmu tīksmi plunčājas izjūtu, melanholijas, plosošu vīziju purvā, taču "sausais atlikums" arvien paliek lasītāja ziņā.
Nešaubos, ka daļa lasītāju, kam patīk skaidra stāstījuma struktūra un vismaz noģiedams atrisinājums, tālāk par pirmajiem tekstiem nelasīs. Taču tos, kuri tiks galā ar grāmatas pirmo daļu, kurā ietilpst divdesmit viens stāsts, gaida lielāks pārbaudījums – garstāsts Berlīne, kurš veido krājuma otro daļu un kura fabula, ja nu mēs joprojām izmisīgi censtos tādu atrast, ir vienkārša: vēstītājs aizbrauc uz Berlīni, vēstītājs nedaudz pakuļas pa pilsētu, vēstītājs nedaudz (vai daudz) palieto alkoholu, vēstītājs atgriežas. Tik elementāri, ka rodas kārdinājums šo "īsi un skaidri" principu pielāgot gan šim, gan citiem grāmatas tekstiem. Taču tā būtu kļūda, kaut gan, nenoliegsim, autors pat nedaudz tā kā izmet ēsmu, kārdinot pielāgot saviem tekstiem visbanālāko izskaidrojumu.
Autors manipulē – maigi, nežēlīgi un neatlaidīgi. Piespiež lasītāju vai nu tīniski iebrēkties: "Ko tas vispār nozīmē?", vai atmest ar roku un iegrimt prozas skaniskajā plūdumā, pat necenšoties izlobīt tās izvairīgo kodolu. Un abas pieejas būtu vienlīdz vienpusīgas. Izvairīgais, aizplīvurotais teksts, nepadodamies ierastām interpretācijām, aiz lakoniska lietišķuma maskē sāpīgo, aiz ironiski aptaustītas sāpes – vēl sāpīgāko.
Tieši Berlīne savā ziņā ir atslēga pārējiem krājuma tekstiem – urbānā ainava, kura vietumis vēršas sirreālā dežavū (vairākkārt atkārtotā aina ar zālē guļošiem jauniešiem, kuri skūpstās, un līdzās nomestiem velosipēdiem) un kurā pa apli maldās Andra Kupriša Odisejs, beidzot piespiež izdarīt vismaz kaut kādu kopsavilkumu: "Berlīne ir skumja pilsēta, tikai šīs skumjas nav manāmas. Tās ir kā smagie metāli, kas organismā uzkrājas pakāpeniski. Tu vari pavadīt šeit dienas, nedēļas, mēnešus, pat gadus un nenojaust, ka esi sirdī grūts."
Sirds sagrūsnē ar smagumu kā sievietes klēpis, kurā rosās vēl nevienam neredzama esamība. Berlīne, kurā autors palaiž klejot savu lirisko dubultnieku, nav tikai ģeogrāfiska vieta: visa pasaule – no Āgenskalna putekļainajām ieliņām līdz Vācijas vienaldzīgi ņirbošajām autostrādēm, no slimnīcas palātas līdz priekšpilsētas bāra kaktam – ir vēstītāja Berlīne, izbijis kaujaslauks, kurā starp romantisku zālāju un bohēmisku hosteli nenoteikti klaiņo atmiņu ēnas, uz kuru ceļo, lai atrastu vai aizmirstu, bet neizdara ne vienu, ne otru, jo dvēsele nav nedz plūstošas smiltis, nedz bēgošas dzīvsudraba lodītes. Tā elpo un smeldz, un vairās definīciju tāpat kā šī proza – lidmašīnas nošūpošanās, augstsprieguma zibsnis, nepabeigta aina aiz strauji aizvilkta priekškara.