Nesen Latvijas Radio raidītā sarunā Inga Kalna teica: "Es eju, kur ved mana balss." Šādi nosaukts arī 3. septembrī Mazajā Mežotnes pilī gaidāmais vokālās kamermūzikas vakars, kuru dziedātāja sniegs kopā ar pianisti Diānu Ketleri. Ingas Kalnas soprāna attīstības ceļa posmus precīzi iezīmē viņas solokoncerti Latvijas Nacionālajā operā (LNO). Savā pirmajā lielajā jubilejas koncertā LNO pirms divdesmit gadiem viņa dziedāja Georga Frīdriha Hendeļa mūziku, un nu jau Inga Kalna pasaules opernamos un koncertzālēs ir dziedājusi pilnīgi visu (!) vācu baroka lielmeistara oratoriju atskaņojumos. Savukārt tepat Rīgā dziedātājas karjeras sākumā priecājāmies par spožo titullomas atveidojumu Alčīnas iestudējumā. Svinot darba jubileju uz LNO skatuves, Inga Kalna dziedāja bezgala skaistu un bezgala sarežģītu bel canto programmu, par ko viņai piešķīra Lielo mūzikas balvu 2014 kategorijā Gada koncerts. Savukārt apaļajā dzīves jubilejā šogad beidzot pienācis laiks solokoncertam ar Džuzepes Verdi āriju programmu, kuru piedzīvojām LNO tropiski karstā 14. augusta vakarā.
Balss likteņa vara
Attiecībā uz vienādojumu Inga Kalna. Verdi, ko dziedātāja un LNO orķestris risināja diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā, gan nepieciešama neliela, precizējoša atruna, jo šī komponista mūzika dziedātājai, protams, nav sveša un dažas Verdi lomas Ingas Kalnas interpretācijā dzirdētas tepat, mūsu mūzikas Baltajā namā, kur viņa jau labi sen ir atveidojusi Džildu (Rigoleto), Violetu (Traviata) un Dezdemonu (Otello koncertizpildījumā 2010. gadā kopā ar tenoru Aleksandru Antoņenko). Taču no šī liriskā soprāna repertuāra Ingas Kalnas solovakarā bija iekļauti tikai divi skaņdarbi: koncerta pirmo daļu vainagoja Leonoras ārija no Likteņa varas ceturtā cēliena, mākslinieces siltajā balsī koncentrējot apgarotas ilgas pēc miera un šajā pasaulē neiespējamas mīlestības, līdz fonā gruzdošā, dziļi apslēptā drāma beidzot izlaužas pilnā, trauksmainā spēkā.
Par saviļņojošu vakara virsotni kļuva formā un emocionālajā saturā izvērstā un piepildītā Dezdemonas ārija un tai sekojošā lūgšana Dievmātei, kurā sirdsskaidrā Dezdemona samierinās ar netaisno, neizbēgamo likteni. Inga Kalna šīs plašās ainas attīstībā izcili un patiesi atklāja gan varones dramatismu (no melanholiskām skumjām līdz spēji uzliesmojošām nāves priekšnojautām), gan lūgšanā smelto iekšējo mieru un dvēseles apskaidrību.
Vienmēr cilvēciski
Ingas Kalnas uzstāšanās Operā vienmēr ir notikums. Viņa ir jūtīga, dvēseliski silta un gudra māksliniece ar filigrāni izkoptu vokālo tehniku. Tā ļauj gan veidot līdzenu plūdumu (kā, piemēram, Leonoras ārijā Pace, pace, mio Dio no operas Likteņa vara), gan apžilbināt ar virtuozām bel canto tipa koloratūrām, kādu netrūka arī šim koncertam izraudzīto, mazāk zināmo Verdi agrīnā daiļrades perioda (1842–1849) operu Laupītāji, Korsārs un Divi Foskari āriju mūzikas valodā.
Cilvēkiem ir raksturīgi īpaši rezonēt un atsaukties jau pazīstamajam. Tāpēc tik tuvas sirdij arvien ir "vecās labās dziesmas", šajā gadījumā – tās opermūzikas lappuses, kas sen ir iemīļotas. Taču Ingas Kalnas balss uzrunā gan ārijās, kuras zinām teju no galvas, gan nedzirdētos retumos. Viņas balss trāpa mērķī, vai tā būtu visaugstākā skaņa, pēkšņs un precīzs melodijas lēciens pāri divām oktāvām (operas Divi Foskari dramatiskajā Lukrēcijas ārijas sākumā) vai vienkārši klausītāja sirds. To Ingas Kalnas balss uzrunā vienmēr.
Dziedātājas uzstāšanās valdzina ar izsmalcinātu un dabisku frāzējumu, burvīgu skaņas gaismojumu, pārsteidzošiem, apgarotiem piano pianissimo, ar kuriem Inga Kalna spēj un var atļauties izdaiļot pat visaugstākās soprāna skaņas. Viņa var arī rotaļāties ar balsi, izdziedot trilleri. Pats galvenais – viņas mākslinieciskais vēstījums vienmēr ir dziļi cilvēcisks. Tas jūtīgi, dziļi un dzīvi atklāj varoņu pārdzīvojumus, sievietes emocionālo pasauli. Šajā ziņā viņai saskan ar Verdi, kura operās sastopamies ar visdažādākajām sievietēm un viņu likteņiem. No karalienēm starp varas intrigām, mīlu, dzīvību un nāvi līdz kurtizānei vai nevainīgai meitenei, galma āksta meitai, kuras spēj uzticīgi un pašaizliedzīgi mīlēt un uzupurēties.
Līdzās operdziedoņu balsīm Verdi partitūrās izteiksmīgi izceļas orķestra solo instrumentu – obojas, klarnetes, flautu, čella, vijoles – balsis. Čellistes Ingas Ozolas izjustā spēle operas Laupītāji elēģiski skumjajā ievadā pat izskanēja teju kā vēl viena ārija, vēlreiz apliecinot, ka ne velti čellu uzskata par cilvēka balsij vistuvāko instrumentu.
Saviļņojošie atklājumi
Inga Kalna līdz šim opermākslā ir apliecinājusi sevi visupirms kā izcila bel canto stila un baroka repertuāra dziedātāja. Viņa spoži mirdz arī liriskajam soprānam rakstītajās Verdi, Pučīni un Pulenka operu vokālajās partijās, nesen debitējusi dramatiskajā Toskas lomā. Inga Kalna ir gudra interpretācijas māksliniece, kas rok dziļi. Viņa labi pazīst savu balsi un uzmanīgi ieklausās tās dzīvajā mainībā. Koncertu programmas viņa veido gudri, nepakļaujoties impulsīvām vēlmēm.
Ingai Kalnai piemīt pētnieces un jaunatklājējas gars, kas liek gan arvien no jauna iedziļināties un pārskatīt savu pieeju jau iepriekš dziedātajiem skaņdarbiem, gan piedāvāt sev un klausītājiem repertuāra atklājumus. Māksliniece izvēlas grūtā ko ceļu, un tas ļauj viņai atklāties arvien jaunā mākslinieciskajā kvalitātē un vokālajās krāsas. Piepildītajā solovakarā bija vairāki šādi atklājumi. Vispirms – Frīdriha Šillera drāmas Laupītāji varone Amālija, kurai atvēlētā skaistā, melodiskā mūzika ārijas sākumā un izteikti virtuozais, enerģiska patosa pilnais turpinājums pilnā spektrā parāda bel canto nozīmi Verdi stila sakņu sistēmā. Inga Kalna to piepilda ar siltu sirsnību un sāpēm, kā arī ar apņēmību, vokālo vieglumu un graciozitāti, ko finālā vainago spoža augstā virsotne (do).
Ēteriski un liegi izskanēja ārkārtīgi skaistā, maiguma un vienlaikus skumju priekšnojautu cauraustā Medoras romance no operas Korsārs. Katra intonācija dziedājumā bija rūpīgi, smalki izlolota. Šo āriju Inga Kalna gaumīgi izrotāja ar trilleri, taču īstā trilleru izbaudīšanas paradīze klausītājiem tika Lukrēcijas ārijā no operas Divi Foskari, kurā apbur dvēseliski izdziedātā, aizkustinošā melodija un daudzveidīgā, tēlaini izteiksmīgā koloratūru palete: gan niansēti liriska, gan mērķtiecīgi noteikta un dedzīga. Koncerta piedevā brīnišķīgi, samtaini, silti, glāsmaini un emocionāli piesātināti nodziedātā titulvarones ārija no Frančesko Čileas Adriānas Lekuvrēras liek cerēt, ka Ingas Kalnas balss skanēs jaunajā sezonā Latvijas Nacionālajā operā gaidāmajā šīs operas pirmizrādē. Nezinu gan, cik šīs cerības ir pamatotas, jo konkrētākas informācijas pagaidām vēl nav.