Augusta nogalē, šķiet, varēja doties uz jebkuru Latvijas nostūri un atdurties kādā koncertā vai festivālā. Tiem, kuri vēlējās sadzirdēt ko alternatīvu, unikālu un savdabīgu, 20. augustā kompass bija noskaņots uz Salaspils pusi, kur norisinājās mūzikas kritiķa Ulda Rudaka kūrētais festivāls Kartupeļpalma 55 ar ļoti trāpīgo, šīs recenzijas nosaukumā ietverto saukli.
Lai ikviens justos moži
Festivāls sākās ar Kalneju koncertu, kas piedāvāja folkmūzikas un džeza kokteili, apvienojot kontrabasu, vijoli un jaudīgu balsi. Saulei pazūdot (vismaz no priekšējo krēslu rindām), krasi mainījās arī uz skatuves esošā noskaņa. Apdullinošā skaņu virpulī ar brīžiem apbrīnojamu enerģiju ierāva dusmīgi ekspresīvie Nikotīņi jeb The Nicoteens – visai jauna pankgrupa, kas šogad plūca uzvaras laurus Radio NABA un Latvijas Universitātes jauno grupu konkursā Hadrons. Spilgtu kontrastu gan varēja saklausīt un saredzēt ne tikai uz skatuves, bet arī pie tās. Ne visai bieži jaudīgas pankmūzikas izpausmes ir iespējams baudīt vēl pirms pieciem pēcpusdienā, sēžot glīti iekārtotā dārzā uz pedantiskās līnijās sarindotiem krēsliem un pilnīgi brīvu skatuves priekšpusi. Uzreiz pēc Nikotīņiem jaunas pankmūzikas vēsmas atrādīja vēl viens nesen parādījies spīdeklis pie šīs subkultūras debesīm – kā norādīts pašas apvienības feisbuka profilā, "75% meiteņgrupa" ŠŅK. Un jau atkal – kontrasts, parādot, cik daudzveidīga gan muzikāli, gan vēstījuma ziņā var būt pankmūzika. ŠŅK pirmo reizi koncertā (tiesa, pavisam nedaudz) dzirdēju festivālā Laba daba, un tā vien šķiet, ka šī ir viena no grupām, kas tevī lēnām un pamatīgi ieaug. Par to daļēji var pateikties arī Kartupeļpalmas formātam, kas ļauj nepastarpināti uztvert visu uz skatuves notiekošo.
Kad sevi bija atrādījuši šobrīd tik dzīvelīgās pankmūzikas scēnas jaunie censoņi, pienāca laiks DJ Krankenwagen – grupai, kuras koncerts ir kā krāšņa performance, kurā var sadzirdēt asprātīgu jau zināmu melodiju un tekstu, kā arī grupas dalībniekiem tik tuvās medicīnas tēmas un dažādu mūzikas žanru rasolu. No skatuves izskanēja ekskluzīvs piedāvājums iegādāties īpašu palīginstrumentu, bonusā kļūstot par grupas dalībnieku. DJ Krankenwagen gadījumā daudzkārt tiek pieminēts – ja nu koncerta laikā kādam kļūtu slikti, brigādē esošie mediķi noteikti spētu palīdzēt, bet viņi jau preventīvi bija parūpējušies, lai ikviens justos labi un moži – arī paši mazākie apmeklētāji. Noteikti jāpiemin grupas dalībnieka Linarda Kalniņa tapinātais Kartupeļpalmas grupu sakņu plakāts, kurā redzamas saiknes starp festivālos uzspēlēt paspējušajiem mūziķiem un grupām.
Dziļāk skaņu viļņos
Bēdu brāļi uz festivālu sanākušos ieveda psihedēliski alternatīva roka virpuļos, savukārt grupa Nohow pēc vairāku gadu pauzes un izklīšanas teju pa visu Eiropu Kartupeļpalmā 55 atkal bija sanākusi kopā un nospēlēja gotisku ārtroku. No vienas puses raugoties, žēl, protams, ka Covid-19 atkal uzņem apgriezienus un sāk ietekmēt arī kultūras pasākumus. Proti, Tallinas Mūzikas nedēļā Ulda Rudaka noskatītā igauņu grupa JUUR festivālā nevarēja uzstāties dalībnieka slimības dēļ. Taču katrai medaļai ir otra puse – jau teju braucošā vilcienā ielēca instrumentāli alternatīvā grupa Omertà, kas sniedza lielisku koncertu, kas iekustināja nedaudz sagurušos ķermeņus ar savu smagnēji progresīvo skanējumu.
Labs nāk ar gaidīšanu, un tas kārtējo reizi apstiprinājās arī Kartupeļpalmā. Viens no festivāla lielākajiem bonusiem ir iespēja sadzirdēt grupas, izpildītājus un projektus, kas līdz šim, ja ne palaisti garām, tad vismaz koncertā nav sastapti. Man par šī gada atklājumu kļuva festivāla noslēdzošais trio Buer & Andromalius, kas, saplūdinot ģitāras, saksofona, flautas, trompetes un elektroniski radītas skaņas, klātesošos burtiski apbūra un vismaz uz brīdi ieveda kādā paralēlā pasaulē, ļaujot gan fiziski, gan garīgi saplūst ar skaņu viļņiem. To gan sabojāja plkst. 23 spēji aprautais koncerts – tas lika sajusties gluži kā izmestam no ceļojumu sākuša kosmosa kuģa.
Mūzikas festivāliem tas ir diezgan neraksturīgi, bet Kartupeļpalmā 55 bija arī pasākuma vadītāja. Pērn festivālā dzirdētā dziesminiece Keitija Bārbale nesamāksloti un brīžiem īpatnēji (vārda labākajā nozīmē) pieteica grupas, savā stāstījumā iepinot jokus, faktus, ekspresintervijas un improvizāciju, kamēr uz ekrāna fonā varēja vērot iepriekšējo festivālu ierakstus. Kartupeļpalma 55 kopumā izcēlās ar patīkami neparastiem elementiem un spilgtiem kontrastiem. Kur gan vēl var izbaudīt jau pieminēto panku dauzīšanos, sēžot ērtā krēslā puspiecos pēcpusdienā puķu un krūmu ieskautā dārzā! Vai arī ar metamā kauliņa un veiksmes palīdzību jau laikus sev sarūpēt ielūgumu uz nākamā gada festivālu vai kādu gaumīgu suvenīru. Sadzirdēt tos, kuri atveras, kad citi aizveras, noteikti būs jādodas arī nākamgad, kad, iespējams, Kartupeļpalma atgriezīsies pie divu skatuvju formāta, turklāt – divu dienu garumā ar iepriekš vēl nebijušu nakšņošanas iespēju.