Bez histērijas. Filmas Mans lielais O! recenzija

Un par režisori Taņu Veksleri, kura šo pikantas izmantojamības priekšmetu uzskatījusi par tā vērtu, lai tam veltītu romantisku komēdiju. Viņas domubiedri šajā jautājumā arī nav peļami – amerikāņu aktrise Megija Gilenhola, jaunais simpātiskais brits Hjū Dānsijs un vairākas britu ekrāna un teātra slavenības, Rūpertu Everetu, Felisitiju Džonsu un Džonatanu Praisu ieskaitot. Tautas seksuālajā izglītošanā iesaistījušās Anglijas, Francijas un Vācijas kinokompānijas, bet tās nav nedz slavenās vācu Beathe Uhse, nedz franču Cadinot pornofilmu ražotnes. Tā ir māksla, turklāt ne bez krietnas pašironijas dozas.Zinātnes progress lekniem soļiem staigā pa Eiropu. Mikroskopā tiek atklātas jaunas un jaunas baktērijas, kas, izrādās, ir daudzu nelaimju cēlonis, un veikti daudzi citi atklājumi medicīnā. Kamēr 1853. gadā Eiropas mediķi «patentē» arī sieviešu kaiti, kuru zinātniskajā valodā nosauc par histēriju. Izrādās, šī liga piemeklē ļoti daudzas daiļā dzimuma būtnes (un, piedodiet, pieļausim, ka arī pulkiem vīrišķu mēdz uznākt līdzīgas histērijas lēkmes). Londonas dakteris, kurš pārāk jau nu izskatās pēc šarlatāna, misters Dalrimpls (Džonatans Praiss) savā «rokas masāžas» kabinetā cenšas šo slimību ārstēt vai vismaz mazināt tās simptomus – neizskaidrojamu (?) uzbudināmību, nervozitāti, garastāvokļa nelīdzsvarotību utt. – ja šeit aprakstītu visas pazīmes, kuras kā histērijas simptomus dokumentējuši XVII gadsimta mediķi, jums mati celtos stāvus, un ne tikai tie. Piemēram, nemotivēta zobu griešana un klabināšana, pēkšņa acu izvalbīšanās un mēles norīšana… Jaunajam daktera asistentam Grenvilam (Hjū Dānsijs) tik ļoti sokas masāžas māksla, ka klientes, tfu, pacientes, par simpātisko dakterīti ir stāvā sajūsmā. Tas, ko abi ārsti dara, smalki saucas manuālā stimulācija. Vecajam doktoram, tiesa, ir divas meitas – viena aizraujas ar mūziku, lasīšanu un frenoloģiju, otra (Megija Gilenhola) ir sabiedriska aktīviste, palīdz sociāli zemāk stāvošajiem (nabagiem) un visādi citādi ir, kā mūsdienās teiktu, pārliecināta feministe un sociālās taisnības cīnītāja. Dakteris Grenvils bildina pirmo, bet, saprotams, pa īstam sirds velk viņu pie otrās, tās feministes. Taču tas notiek no darba brīvajā laikā. Grenvils no pacienšu pieplūduma pats sāk nogurt – un ļoti konkrēti. Nepārtrauktā dāmu ģenitāliju masēšana jaunajam censonim draud ar rokas tirpšanu. Paklausot vecākajam kolēģim (Rūperts Everets), viņi uzkonstruē mehānisku daiktu, kas masētu jeb stimulētu histēriķes. Un tā, dāmas un kungi, 1882. gadā dzimst vibrators.Nešaubieties ne mirkli – filma taču nav par to, kā tika izgudrots vibrējošs falla imitators jeb pasaulē joprojām populārākā seksa rotaļlieta. Tā demonstrē cilvēku tikumu izpratnes maiņu, burtiski – revolūciju šajā jomā, kas notika masu sērgas «histērijas» jeb puritāniskās britu sabiedrības neapmierināto sieviešu iespaidā. Par sievietes lomas maiņu. Par neatkarības iegūšanu, kuru lielā mērā noteica arī, jā, jā, tieši lielais O jeb mazais vibratoriņš. Galu galā tas ir tikai loģiski – kam ir vajadzīgs vecis, ja ir vibrators? Un vai nav vienalga, no kā dabūt orgasmu? Puļķis ir un paliek puļķis, ir tam pieskrūvēts dzīvs vīrietis klāt vai nav. Romantiska komēdija, kuru izvelk divi harismātiski aktieri – Megija Gilenhola un Hjū Dānsijs, pāris, kas dabonas, teiktu Blaumanis. Diez vai latvju tikumiskās literatūras klasiķis pazina vibratoru?Kam domāta? Ak Dievs, šīs filmas īsto mērķauditoriju varu tikai aptuveni iedomāties…Mans lielais O!/ HysteriaRomantiskā komēdija. Anglija, Vācija, Francija. 2011.Režisore Taņa VekslereLomās Megija Gilenhola, Hjū Dānsijs, Rūperts Everets u. c.