Izstāžu ciklā Paaudze, kurā jau bija eksponēti Felicitas Pauļukas darbi, vēl dažas dienas – līdz 10. septembrim – aplūkojamas 26 Birutas Baumanes gleznas, ko gleznotāja bija novēlējusi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijai. Izstāžu cikla uzdevums – plašāk iepazīstināt ar XX gadsimta otrās puses mākslu. Kaut gan kopš muzeja atklāšanas pēc rekonstrukcijas vairs nevar sacīt, ka šis periods pilnīgi nekur nav skatāms, skaidrs arī, ka pastāvīgās ekspozīcijas apjoms ir krietni ierobežots un pat nopelniem bagātākajam klasiķim nākas priecāties arī par vienu darbu tās ietvaros.
Turpmāk iecerēts pievērsties tādiem māksliniekiem kā Daina Riņķe, Henrijs Klēbahs, Līvija Endzelīna, Rita Valnere un citi – vārdiem, kas, no vienas puses, būs gana pazīstami vecākajai paaudzei un bagātīgi pārstāvēti padomju laikā izdotajos mākslas albumos. No otras puses, jaunajiem, kam par šo laikposmu personīgu atmiņu nav, šāda iepazīstināšana var būt pirmreizēja satikšanās ar vietējo mākslas vēsturi, lai veidotu savas jau pilnīgi citā laikmetā tapušas asociācijas un viedokļus.
Tiesa, Birutas Baumanes mākslu īsti nevarētu dēvēt par jaunākajos laikos piemirstu fenomenu. Šis tas ir atrodams grāmatplauktos – bez pāris senākiem izdevumiem arī Baumanes atmiņu grāmata Es dzīvoju (Rīga: Jumava, 2002), katalogs Biruta Baumane (Rīga: Neputns, 2002) un visbeidzot pamatīgi smagais albums Biruta Baumane. Glezniecība (Rīga: Galerija Daugava, 2010) ar milzumu reproducētu darbu. Gana iespaidīga ir arī personālizstāžu virkne, kas sākusies 1966. gadā un turpinājusies jaunajā tūkstošgadē, par neskaitāmām grupu izstādēm pat nerunājot.
Dzīres beigušās
Jaunākajā skatē ir pārstāvēti dažādi periodi no 60. gadu vidus (ikoniskais Pašportrets naktī (1965), protams, ļauj spekulēt par nakts bohēmas vilinājumu un vienlaikus līdznestajām skumjām) līdz XXI gadsimta pirmajai desmitgadei. Tāda Latvijas ainavas modernā iezīme kā Rapšu lauki (2002–2007) jau pietuvojusies biomorfas abstrakcijas slieksnim, kurā dzeltenais klājiens drīzāk atgādina rūgstošas mīklas pikuci un arī apkārtējie ainaviskie elementi reducēti līdz gandrīz plakanām, neregulārām formām.
Eksponēti visi gleznotājas iecienītie tēmu un žanru loki – figurāli un portretiski darbi ar cirka māksliniekiem, kāzu muzikantiem, zvejniekiem (Lauku muzikants, 1968; Skumjais vijolnieks, 1975; Viņpus aizkara, 1973; Strautiņu Rūdis, 1986, u. c.), klusās dabas ar augļiem un zivīm, mazpilsētu ainavas ar stafāžu (Sabile, 1967; Uz ielas Ventspilī, 1982; Satumst, 1994), kā arī akti.
Izstādes skumjākais darbs varētu būt Dzīres beigušās. Triptihs III (1978) ar akvareliski uzpludināto tukšo telpu virkni, no kurām līdz ar dzīrēm šķiet pazudušas visas lietas, atstājot vien draudīgi tumsnēju atvērtu durvju ailu tālākajā plānā. Vējš virs Ventspils (1971) savukārt ir tiešākais sveiciens XX gadsimta ģeometrizējošo tendenču klāstam: māksliniece sašķiebj ēku jumtus (kā jau stiprā vējā!) dinamiski diagonālos salikumos, kas sāk līdzināties supremātisku figūru brīvajam planējumam abstraktā telpā.
Nepārprotami "modiljānisko", graciozi guļošo aktu kopu pārstāv glezna Pēc ziemas (1982), savukārt Vasara II (1979) un Lauku pirtī (1982) demonstrē krietni pilnīgāko, raženo lauku sievu arhetipus, kuru apģērbtās versijas spilgti tvertas darbos no cikla Kāzas Latgalē.
Reālisms bez nodevām
Ekspozīciju varētu dēvēt par koncentrētu radošā kredo esenci. Tajā nekad netika pārkāptas reālistiska tautas dzīves tēlojuma prasības (par atzinību jau padomju gados liecina gleznotājas CV atrodamā virkne diplomu, prēmiju un goda nosaukumu), vienlaikus viņa spēja izvairīties no jebkādām ideoloģiski sižetiskām nodevām, pastarpināti un pārkausēti interpretējot dažādus klasiskā modernisma, īpaši t. s. Parīzes skolas, strāvojumus. To vidū gan fovistiski košu krāslaukumu salikumi un ģeometrizējošs vienkāršojums, gan aloģiska, brīva rīcība ar mērogiem un gleznas telpisko uzbūvi. Gleznieciskās formas daudzveidība, kurā elegantā līdzsvarā sadzīvo šķietami pretējas kvalitātes (plaknes un kontūru akcentējums mijiedarbē ar apjomu modelējumu, spilgtas krāsas līdzās niansētiem zemes toņiem), ļauj izbēgt no monotonas atkārtošanās.
Kā atzīmēts kopumā visai literāri esejiskajā izstādes pavadtekstā, Birutas Baumanes uznāciens saistāms ar 1956. gadā notikušo jauno mākslinieku izstādi – veselas paaudzes debiju, kas ienesa Latvijas mākslā jaunu stilistisku fenomenu, vecajā terminoloģijā sauktu par skarbo stilu, laikmetīgākā mākslas zinātnes valodā – par socmodernismu. Tajā pazīstams, oficiāli akceptējams saturs leģitimēja formas kvalitāšu – krāsas, faktūras, ritma – jaunatklāšanu, noslēdzoties sasīkumotā staļiniskā naturālisma epopejai.
Lai arī tendence sevi gana ātri izsmēla, pārtopot šabloniskā plakātiskumā, Biruta Baumane to veiksmīgi transformēja personīgi būtisko tēmu variācijās un delikāti mērenos modernistiskas formas atradumos. Kaut arī var teikt, ka "Birutas Baumanes darbus negribas analizēt, tikai skatīt un dzīvot tajos atvērtajā pasaulē, jo to jēga un īstā saistviela ir jūtas..." (Laima Slava, Biruta Baumane, Rīga: Neputns, 2002, 4. lpp.), iespējams, pamatots būtu arī analītiskāks šo atradumu izvērtējums, ierakstot gleznotājas veikumu plašākā Austrumeiropas glezniecības spektrā.