Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Citādi brīnišķais. Oušena Vonga romāna Uz zemes īsu brīdi brīnišķi recenzija

Oušena Vonga romāns Uz zemes īsu brīdi brīnišķi ir neparasts darbs – vienlaikus atmiņu stāsts, vēstījums par pieaugšanu un poēma

Nosaukums Uz zemes īsu brīdi brīnišķi liek domāt, ka grāmata, ko turam rokās, būs dzejas krājums. Patiesībā mēs neesam nemaz tik ļoti kļūdījušies. Vjetnamiešu izcelsmes amerikāņu rakstnieka Oušena Vonga romāns, kas tikko Ievas Lešinskas tulkojumā izdots arī latviešu valodā, nudien raisa asociācijas ar dzeju – teksta virmojošā poētiskuma, valodas lirisma un izteiksmes emocionalitātes ziņā. Taču tas, ka prozu mēs lasot gribot negribot sasaistām ar dzeju, ir mazākais šīs grāmatas paradokss. Otrs, un, manuprāt, būtiskākais, ir tas, ka šķiet – retu reizi lasīts darbs, kura sižetam būtu tik maz sakara ar jelko poētisku. Varbūt tieši tāpēc Uz zemes īsu brīdi brīnišķi ir ļoti neparasts darbs – vienlaikus atmiņu stāsts, vēstījums par pieaugšanu un poēma.

Vēstule mātei

Arī sastrukturēts romāna teksts ir gandrīz kā dzejprozas krājums – īsākos un garākos fragmentos, kuri reizēm turpina aizsākto tēmu, reizēm ne. Vēstītājs, kurā, kā spriež literatūrkritiķi, autors iekļāvis krietni daudz autobiogrāfisku vaibstu (pats Oušens Vongs dzimis Saigonā 1988. gadā un pēc diviem gadiem kopā ar ģimeni pārcēlies uz ASV), raksta tekstu kā vēstuli savai mātei, labi apzinoties, ka viņa to nekad neizlasīs, jo ir analfabēte. Gandrīz uzreiz vēstījumā ievijas arī vecmāmiņas tēls – šizofrēnijas skarta vjetnamiete ar pašas sev doto vārdu Lāna (Orhideja), kura pārdzīvojusi Vjetnamas karu ar jaundzimušo Rozi uz rokām – Rozi, kas kļūs par zēna māti un kara, kā arī attiecību nodarīto postošo traumu tālāknesēju. Taču šis ir dziļi personisks vēstījums, nevis kara stāsts – karš romānā neienāk ar šāviņu troksni, bet ar faktu, ka zēns gluži lietišķi stāsta par sitieniem, kas saņemti no mātes, kā ikdienas normu.

Tikai pamazām saprotam, kā caur sievietēm un vīriešiem, jauniem un veciem, Vjetnamas un Amerikas iedzīvotājiem, karš, katra personiskais karš, kā gara ēna ir atceļojis līdz mūsu dienām. "Kad karam beidzot pienāks beigas?" stāstītājs jautā. "Kad es varēšu izrunāt Tavu vārdu un tas nozīmēs tikai tavu vārdu un nevis visu, kas palika Tev aiz muguras?" Kara vairs nav, bet tā fantoms ir klātesošs – līdzīgi kā pie zēna mātes manikīra salonā ienākusī kliente, kura lūdz veikt masāžu vairs neeksistējošam kājas apakšstilbam, jo to aizvien vēl sajūt. Un zēns, kuru it visi stāstā sauc par Suņuku, cenšas atšķetināt šo traumatisko mezglu virkni – nevis lai izlīdzinātu pavedienu, bet lai izprastu, kā tas sašķetinājies tieši šādi.

Bez traumām, šķiet, nav izticis neviens no vēstījumā sastopamajiem. Lāna, aizbēgusi no vecāku iepriekš sarunātās laulības, ķeras pie iztikas pelnīšanas kara laikā vienīgajā sievietei iespējamā veidā – ar savu ķermeni – un dzemdē meitu no baltā kareivja, kuru pat neatceras. Roze apprec vīrieti, kurš ir fiziski un garīgi vardarbīgs. Suņuks, kuru tā nodēvē saskaņā ar mītisko un daudzās senās kultūrās iesakņojušos tradīciju bērnu nosaukt noniecinošā vārdā, lai ļaunie gari un citi iespējamie apdraudējumi nepievērstu tam uzmanību, izaug Amerikas pilsētā Hārtfordā XXI gadsimta sākumā, sava citāduma nomākts.

Vispirms citādais, protams, ir atšķirīgā rase un tai raksturīgās ārējās pazīmes, kā arī fakts, ka ne zēna ģimene, ne viņš pats sākotnēji nerunā angliski, pēc tam – arī apstāklis, ka Suņuks jau agri apzinās savu netradicionālo seksualitāti. Jāatzīst gan: ir grūti pateikt, vai šie impulsi patiesi rodas no dziļākās iedabas vai vienkārši no fakta, ka piedzīvotā vardarbība liek zēnam ilgoties pēc jebkādas sapratnes un tuvības un amerikāņu zēns Trevors, ar kuru Suņuks iepazīstas četrpadsmit gadu vecumā, strādājot puslegālā tabakas ražotnē, gluži vienkārši ir pirmais, ar ko kopā tiek piedzīvots kas līdzīgs tuvībai un pieņemšanai.

Intimitātes formas

Vienlaikus zēnu attiecības caurvij destruktivitāte, kas plūst no abu traumatiskās bērnības – kaut gan abi zēni vērš iekšup dusmas un sāpes, kuras nespēj vērst pret saviem tuviniekiem, Trevora gadījumā iznākums ir pašdestrukcija narkotiku atkarības veidolā (tiesa, šo ķēdīti aizsāk apstāklis, ka narkotiskais līdzeklis ir zēnam parakstīto medikamentu sastāvā), savukārt Suņuks iekšupvērstās emocijas rekonstruē ar valodas palīdzību. Jāpiebilst, ka abu zēnu intimitātes formas (intimitāti Oušens Vongs apraksta ar teju šokējošu atklātību) stāstā ir maznozīmīgākas par emocionālo aspektu, ko autors izvirza priekšplānā, akcentējot nevis ķermenisko, bet valodas noti: "Ir dienas, kad es jūtos kā cilvēciska būtne, bet ir arī tādas dienas, kad es jūtos drīzāk kā skaņa. Es pieskaros pasaulei nevis kā es pats, bet gan kā atbalss no tā, kas bija. Vai vari mani saklausīt?"

Tieši uzsvars, kāds romānā ir valodai – gan teksta iekšējam kodam, gan neskaitāmām apcerēm par valodas būtību, kurās vēstītājs gremdējas pauzēs starp sižeta pavērsieniem, tostarp valdzinošiem lingvistiskiem paradoksiem un etimoloģiskām rotaļām, – ir tas, kas Uz zemes īsu brīdi brīnišķi dara par poēmu prozā un dziļākajā būtībā par valodas stāstu. Tas ir vēstījums par cilvēcisko nepieciešamību atšifrēt savas eksistences vienādojumu, ietērpjot to vārdos un formulējot stāstījumā. To vispirms veicina valodas prombūtne – vecmāmiņas nespēja apgūt mītnes zemes valodu, mātes lasītneprasme (arī pats Oušens Vongs nemācēja lasīt līdz vienpadsmit gadu vecumam) – un neviennozīmīgums, ko iemieso gan vecmāmiņas mainītais vārds, gan paša vēstītāja aizmirstais īstais vārds, kā arī ne vienmēr skaidri definējamās radniecības saiknes – piemēram, zēna vectēvs bioloģiski tāds nav, bet faktiski – ir. Pamazām valoda pārņem visu stāstītāja būtību, radot apziņu, ka tikai ar vārda palīdzību iespējams sastrukturēt haotisku esamību, kuru saraustījusi vardarbība, vientulība, joprojām asinsritē cirkulējošais senā kara traumatisms un pirmā mīlestība.

Visbeidzot, tā ir mīlestība, kas, kā pakāpeniski atskārš Suņuks, ir patiesā valoda – sapratnes forma, ne vienmēr skaidri saprotama, ne vienmēr klasiski pareiza, arī ķermeniskā, bet ne tikai tā –, kas tomēr ļauj nonākt pie esības pamatiem un, akceptējot sāpīgo un absurdo, rast tam jēgu. Un viņš spēj rakstīt šo romānu kā nebeidzami garu vēstuli mātei tieši tāpēc, ka zina, cik neiespējami viņai būs to izlasīt, – patiesībā rakstot sev un bērnam sevī, kā arī visiem dzīvajiem un mirušajiem, kas ir stāsta dalībnieki. Vēstures un dzimtas haotiskais stāsts ir jāsalauž fragmentos, lai varētu to atkal salikt kopā veidolā, kas nav mazāk smeldzīgs, bet ir vismaz aptverams.

Uz zemes īsu brīdi brīnišķi nav viegla lasāmviela – kaut gan romāns nav apjomīgs, vienā paņēmienā izlasīt to ir gandrīz tikpat neiespējami kā noklausīties nepārtrauktu virkni augstu skaņu uz dzirdes kapacitātes robežas. Tomēr, kad esam šo skanējumu izturējuši, rodas apjausma, ka uz zemes kaut kas īsu brīdi ir bijis patiešām brīnišķi grūti un brīnišķi īsti.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dažādās sirdspukstu trajektorijas

Klajā nācis rakstnieces Kristas Annas Belševicas stāstu krājums Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām (apgāds Zvaigzne ABC). Tas ir smalks, niansēti izjusts darbs, kurš atspoguļo reālo ikdienas pasau...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja