Gleznotāja Dace Lielā izteikusies par savu darbu izstādi 2010. gadā: "Visām jūrām vai okeāniem piemīt kāds maģisks vilinājums. Laikam tāpēc, ka nevar saskatīt pretējo krastu. Pat ja cilvēki nepeld, nezvejo, nebrauc ar laivu, kuģi utt. Viņi var stundām ilgi sēdēt jūras krastā un, iegrimuši domās, raudzīties tālumā vai kilometriem klīst gar krastu. Vai jūras mala ir kāda robežvieta? Man patīk domāt, ka šis vizuālais plašums dara cilvēkus laimīgākus." Jūras tēma bijusi redzama gan tajā, gan daudzās citās izstādēs, taču jaunākajā skatē galerijā Daugava ir palikusi vairs tikai jūra kā absolūta tematiska konsekvence.
Aiga Dzalbe dēvējusi Daci Lielo par pēdējo Vilhelma Purvīša ainavu glezniecības skolas pārstāvi (KDi, 2015, 3. marts); savā ziņā viņu var uzskatīt arī par marīnas jeb jūras ainavas tradīcijas tālāknesēju (80. gados Dace Lielā mācījusies Purvīša skolnieka populārā marīnista Eduarda Kalniņa meistardarbnīcā). Vēsturiski šim žanram bija raksturīgi atainot laivas, kuģus, zvejniekus, turpretim mūsdienu versijās šādi atribūti visbiežāk vairs nešķiet būtiski. Daces Lielās agrīnie darbi gan ir tonāli niansētas figurālas kompozīcijas klusinātos toņos, bet Daugavas ūdeņu tuvplāns parādījās jau tālajā 1994. gadā izstādē Zoom faktors, ko rīkoja Sorosa Mūsdienu mākslas centrs – Rīga. Tomēr viņas samērā regulāri izstādītajās gleznās redzēts arī daudz kas cits – dažādi ainaviski motīvi ar un bez sapņainām, ēteriski gaistošām figūrām, aizauguši, purvaini brikšņi ar zaru ornamentiem, romantiski piesniguši ziemas skati un pat vecmeistaru citātu un retro stila ikonu apspēle postmoderno rotaļu garā.
Kaut kad pasen gadījās konstatēt, ka Dace Lielā savieno impresionistisku mirkļa tvērumu, iluzori fotoreālistisku kadrējumu un mimētisku precizitāti, kā arī zināmu akadēmiski tendētu skaistuma kultu, balansējot starp dažādiem impulsiem un arī skatītājam it kā ļaujot izvēlēties baudīt to aspektu, kas vairāk uzrunā. Šāds kompromiss vērojams arī pašlaik – dažādo gaismas un atmosfēras apstākļu radītas acumirklīgas noskaņas variē impresionisma tradīciju fiksēt viena objekta pārmaiņas dažādos diennakts laikos, saulē, ēnā utt. (uzskatāmi piemēri – franču impresionista Kloda Monē gleznotās daudzveidīgās siena kaudzes un katedrāles).
Vienlaikus gan Daces Lielās triepiens nav redzami sadalīts tīras krāsas laukumiņos, drīzāk tādos sīkos abstraktā ekspresionisma šļakstienos un pilieniņos, kas neizšķīdina attēloto ainu un ir saskatāmi tikai lielā pietuvinājumā. Augstāks vai zemāks horizonts, lielāks vai mazāks kontrasts starp ūdeni un debesīm, rāmāka vai vēja uzjundīta virsma, mazliet pludmales vai tikai ūdens un debesis – tāds izskatās variāciju spektrs. Viens otrs jūras skats savā pelēcinātajā grafiskumā atgādina pasaulē slavenās Vijas Celmiņas ūdeņu klajumus, tomēr pavisam nav aizmirsti arī sulīgāki, gleznieciskāki triepumi piekrastes vilnīšu tēlojumā.
Vai uzgleznotajām jūrām būtu uzdevums aizstāt reālo jūru – jeb, citiem vārdiem, glezna ir tāds kā klasiski izprasts logs uz realitāti, caur kuru skats ir ekvivalents pieredzei īstas jūras krastā? Darbi vedina šādas interpretācijas virzienā, proti, minimalizējot autora ieguldījumu līdz objektivitātes iespaidu raisošai vizuālo iespaidu fiksācijai. Impresionisma kritiķi savulaik uzsvēra, ka pārejošo iespaidu tvarstīšanai nav nekādas dziļākas nozīmes, ka tiek aizmirsta forma un mākslas potenciāls uzrunāt skatītāju par būtiskākām lietām. Var šķist, ka formas arī šajos amorfajos ūdens klajumos nav un nevar būt daudz, toties apcerīga noskaņa pārdomām par tēmu "cilvēks dabas varenības priekšā" vai kādiem citiem dziļākas nozīmes jautājumiem nenoliedzami ir sajūtama, varbūt kādu padarot laimīgāku, varbūt tieši otrādi – depresīvāku.
*LMA Mākslas vēstures institūts
Dace Lielā
Izstāde Jūra
Galerijā Daugava (Ausekļa iela 1) līdz 2. jūlijam