Deviņdesmitie vēl nebija atnākuši, bet perestroika ritēja pilnā sparā, tāpēc visādas dīvainas grāmatas un žurnālus Maskavā varēja atrast steriem vien – vairs ne samizdatā, bet pilnīgi legāli. Žurnāla nosaukums piemirsies, bet tajā pirmo reizi sastapos ar Daniila Harmsa stāstiņiem. Pilnīga sajūsma vilcienā Maskava– Rīga mūsu kupejā valdīja visu atpakaļceļu.
Jautrie stāsti, smieklīgie tulkojumi
Mēs lasījām viens otram priekšā, mēģinājām uzreiz tulkot un lasīt lomās. Vēlāk jau apzināti tika meklēts viss, ko sarakstījis Daniils Harmss, – gan bērnu dzejoļi (tos atrast bija vienkārši), gan prozas darbi (grūtāk, bet iespējami). Drīz vien pirmās Harmsa publikācijas tika manītas arī latviešu valodā. Vairs gan neatminu, vai tas bija slavenais Avots, Jāņa Elsberga (tolaik Rambas) veidotais žurnāls Auru Laiks, Grāmatu apskats vai kāds cits no jau sen pa skuju taku aizgājušajiem literārajiem izdevumiem, bet daži stāsti pilnīgi noteikti tika pārtulkoti. Atceros arī, ka tulkojums reizēm sagādāja vismaz tikpat lielu prieku kā oriģināls.
Grāmatā latviešu valodā gan D. Harmsa stāsti tika apkopoti daudz vēlāk, kad 2007. gadā apgāds Neputns izdeva krājumu Gadījumi Vasīlija Voronova profesionālajā tulkojumā. Šķiet, tas tāpēc, ka beidzot ir izaugusi paaudze, kura vairs nespēj lasīt Harmsu oriģinālā, – no vienas puses, skumji, bet, no otras – beidzot ir sagaidīti arī tulkojumi, par kuriem nav jāsmejas.
Starp abām grāmatām Nacionālā teātra Jaunajā zālē tapusī Vladislava Nastavševa Vecene bija vēl viens mirklis, kad sastapšanās ar Daniila Harmsa prozu pozitīvā ziņā satrieca un satricināja. Žēl, ka Artuss Kaimiņš tagad vairāk meties uz politisko teātri, bet, no otras puses, tas ir tik harmsiski, ka Vecene nu skraida pa Saeimu...
Absurda dzīve absurda valstī
Paša Daniila Harmsa biogrāfija ir ne vien skumja, bet arī neparasti harmsiska. Izglītotu vecāku bērns, ģimnāzijā apguvis vācu un angļu valodu (sic!), Daniils Harmss, īstajā vārdā Juvačevs, dzīves laikā pieaugušajiem lasītājiem publicēja tikai pāris dzejoļu kopu marginālos žurnālos. Pēc šīm publikācijām D. Harmss tika uzņemts Viskrievijas Rakstnieku savienībā, bet drīz vien viņa dzeja tiek nosaukta par "šķiras ienaidnieka poēziju", un 1931. gadā Harmss piedzīvo arestu un izsūtīšanu. Tiesa, izsūtījums ir īslaicīgs, tomēr no 1928. gada līdz pat nāvei 1942. gadā D. Harmsa darbi pieaugušajiem netiek drukāti. Viņš kļūst par ražīgu bērnu dzejnieku, taču no šī "maizes darba" nekādu gandarījumu negūst.
Viņa ekscentriskais izskats, valodu zināšanas un attieksme pret dzīvi kopumā padomju valstī sagādā dažādas problēmas. Ne vien uzrakstītais un darbošanās literārajās grupās čināri (no vārda чинить – labot, krievu val.) un OBERIU (Объединение реального искусства – reālās mākslas apvienība), bet arī runātais noved pie tā, ka ne reizi vien Daniilu Harmsu dažādi aktīvi pilsoņi apsūdz kā vācu spiegu. Izklausās smieklīgi? Totalitārā valstī par to smiekli nenāk. Tajā netrūkst likumpaklausīgu stukaču, un viena šāda reize D. Harmsam izrādās liktenīga. 1941. gada augustā viņu arestē pēc NKVD aģentes – Annas Ahmatovas paziņas – Antoņinas Oranžirejevas denunciācijas, apvainojot par sakāvnieciskumu (D. H. it kā bija apgalvojis, ka nekaros pret vāciešiem, ka Ļeņingrada kritīs vāciešu rokās, ka karš zaudēts). Vienīgā cerība, kā izbēgt no nāves, ir uzdoties par garā vāju (tā apgalvo vairāki avoti), un Daniils Harmss nonāk cietuma psihiatriskajā slimnīcā, kurā mirst jau nākamā gada februārī. Visticamāk, no bada – tie ir Ļeņingradas blokādes drūmākie mēneši.
Klusuma kliedzieni
Tieši piespiedu klusēšanas periodā top viņa interesantākie darbi, kuru lielākā daļa arī iekļauta nule iznākušajā krājumā. Drusku žēl, ka satura rādītājs apstājies pie uzrakstīšanas gadiem, taču var saprast redaktoru, kuram būtu jāņemas ar īsdarbu iedzīvināšanu saturā, – turklāt daļa no darbiem ir bez nosaukuma, tikai numurēti, kā tas bijis darba pirmavotā D. Harmsa Kopoto rakstu 2. sējumā.
Tad nu drusku pačukstēšu priekšā: lasītājs šajā grāmatā atradīs gan stāstu Vecene, gan ciniskos, bet tieši tāpēc bieži citētos īsstāstus par dažādām tēmām, gan dažas lugu skices. Tā ir tīra un brīnišķīga absurda literatūra, kura pārdzīvojusi autoru un nonākusi pie mums lieliskā tulkojumā. Lūk, kā runāja Daniils Harmss: "(..) skaidri zinu, ka viņus [bērnus] nepavisam nevajag tīt autiņos, bet gan iznīcināt. Šai nolūkā es ierīkotu pilsētā centrālo bedri un tur mestu bērnus. Bet, lai no bedres nenāktu trūdu smaka, to varētu katru nedēļu pārliet ar nedzēstiem kaļķiem." (154. lpp.) "Indēt bērnus – tas ir nežēlīgi. Bet kaut kas taču ar viņiem ir jādara!" (165. lpp.) "Es cienu tikai jaunas, veselīgas, miesās kuplas sievietes. Pret pārējiem cilvēces pārstāvjiem izturos ar aizdomām." (165. lpp.) "Hviļiščevskis ēda dzērvenes, cenzdamies nevaikstīties. Viņš gaidīja, ka visi teiks: kāds rakstura spēks! Taču neviens nekā neteica." (60. lpp.) Neteiksim mēs arī.