Dievs ir miris! Pie velna ar jūsu Dievu! Nav dievu, nav grēku! Ticības nav! Pestīšana ir meli! Šādi grafiti uzraksti pārklāj it kā vandaļu sabojātus izrādes Reinas zelts plakātus, kuri rotā Bavārijas Valsts operas mājvietas – Minhenes Nacionālā teātra – fasādi un kuros ir atveidoti operas galvenie varoņi greznos vēsturiskos tērpos.
Svētdien, 27. oktobrī, izskanējusī Reinas zelta jauniestudējuma pirmizrāde Minhenē ir viens no sezonas visvairāk gaidītajiem notikumiem operas pasaulē. Pie diriģenta pults – Bavārijas Valsts operas muzikālais līderis Vladimirs Jurovskis. Izrādes režisors ir Tobiass Kracers, mūzikas teātra superzvaigzne, žilbinoši erudīts, intelektuāls un asprātīgs skatuves mākslas meistars. Viņa statusu ir nostiprinājuši daudzi izcili darbi, to vidū ir Baireitas festivālā uzvestais Tanheizers, kuru ir iemīlējuši gan skatītāji, gan kritiķi. (Šogad martā KDi publicēto interviju ar Tobiasu Kraceru lasiet šeit.)
Izrādes Reinas zelts plakāti, kuri rotā Bavārijas Valsts operas mājvietas – Minhenes Nacionālā teātra – fasādi. Foto – Jegors Jerohomovičs
Galapunkts – apokalipse
Tobiasam Kraceram un Vladimiram Jurovskim ir uzticēts jauns Riharda Vāgnera tetraloģijas Nībelunga gredzens iestudējums Minhenē. Pilns cikls tiks izpildīts 2027. gadā. Tikko pirmizrādītais Reinas zelts spilgti manifestē Tobiasa Kracera radošo pieeju un daļēji atklāj viņa panākumu noslēpumu: būdams tiešs stāstījuma līmenī, režisors veido izrādi, kas aizrauj gan tos, kuri klausās Reinas zeltu pirmo reizi mūžā, gan tos, kuri ideāli pārzina Vāgnera visumu, un pat rūdītiem vāgneristiem šajā vakarā atklājas kaut kas līdz šim nezināms. Par sarežģīto Tobiass Kracers spēj runāt saprotamā, pievilcīgā valodā. Reinas zelts ir gan drosmīgs, gan viegli uztverams: ir sajūta, ka režisors vēršas pie katra skatītāja un viņam ir ko teikt katram zālē sēdošajam, viņš atrod pareizos, katram konkrētajam cilvēkam adresētos vārdus. Tobiass Kracers neko pārlieku nesarežģī, bet arī nevienkāršo. Tetraloģijas iestudējumā viņš arī neatsakās no tādiem simboliem kā gredzens, šķēps un ķivere.
Reinas zelts pārņem savā varā jau tajā mirklī, kad zāle ieslīgst pilnīgā tumsā un sāk skanēt mūzika. Bavārijas Valsts opera var lepoties ar vienu no vislabākajiem un visdaudzpusīgākajiem orķestriem pasaulē, un Vāgners šim kolektīvam ir ļoti tuvs (jāpiebilst, ka iepriekšējā vakarā šeit skanēja Ģerģa Ligeti Le Grand Macabre, vēl dienu agrāk – Gaetāno Doniceti Mīlas dzēriens). Maestro Vladimirs Jurovskis panāk apbrīnojamu mūzikas un skatuves darbības vienotību – mūsu acu priekšā dzīvo un elpo mūzikas teātris, grandioza traģikomēdija, kuras galapunkts ir apokalipse un kura fascinē ar visplašāko emociju gammu. Dzīvei, ko vērojam uz skatuves, ir savs ritms – tas ir gan Vāgnera, gan Jurovska un Kracera ritms. Nav ritma – nav izrādes. Šeit viss notiek ritmiski. Katra nots, katra kustība, katra asara un katrs joks ir teatrāls, muzikāli un dramatiski izjusts.
Reinas zeltā Tobiass Kracers izgaismo tēmu, kas pēdējās desmitgadēs, viņaprāt, tikusi atstāta otrajā plānā, – reliģiju. Režisors skaidro: Vāgnera darbu interpretācijā bijusi tendence uzsvērt dievu cilvēciskās īpašības, un Nībelunga gredzens bieži kļuvis par instrumentu asai kapitālisma kritikai, tāpēc Tobiass Kracers ir nolēmis akcentēt ticības motīvu un tās nozīmi mūsdienu sabiedrībā. "Mūsdienās dievi tiek aizbīdīti perifērijā," viņš saka.
Cilvēces ierobežojumi
Tobiass Kracers pamato savu domu: "Ticības, reliģijas, dievišķības tēma – sauciet to, kā gribat, – šī Vāgnera darba lasījuma vēsturē nav bijusi pietiekami izcelta. Īpaši kopš Džordža Bernarda Šova teorētiskā formulējuma, kā arī režisoru Joahima Herca un Patrisa Šero Nībelunga gredzena interpretācijas ir izveidojusies tetraloģijas interpretācijas vēsture, kas lielā mērā balstās postmarksistiskā lasījumā. Tas ir ļoti pamatoti, tas viss ir klātesošs šajā darbā, un tas attiecas arī uz Vāgneru, lai gan mēs nezinām, vai viņš kādreiz ir lasījis Marksu, taču ir vismaz kopsakarības. Man šķiet, ka Nībelunga gredzenā centrālie ir metafiziskie jautājumi – par nemirstību, lai ko tā arī nozīmētu, par bezgalību, par cilvēces vietu visā šajā tēmu kopumā, ko es saucu par "cilvēces ierobežojumiem", kuri pastāv neatkarīgi no politiskās situācijas, jo tie nepazustu pat ideālā sabiedrībā. Fakts, ka reiz kādu dienu mēs šeit vairs nebūsim, un tas, ka mēs tomēr iztēlojamies eksistenci ik dienu un vienmēr, kaut ko mūžīgu, – tie ir jautājumi, kas ir ietverti Gredzenā. Šajā tetraloģijas iestudējumā vēlamies tos atkal izvirzīt priekšplānā."
Tobiass Kracers savā versijā liek akcentu arī uz cilvēcisko un metafizisko. "Protams, nevar noliegt arī politisko šķautni, taču šie jautājumi Gredzenā ir lielāku traģēdiju atvasinājums," viņš piebilst. Pirmām kārtām tā ir mirstīguma un nemirstīguma traģēdija, ko iemieso attiecīgi Alberihs un Votāns, kurus satiekam Reinas zeltā. Viņi ir divi pretpoli: dievs Votāns cīnās ar savas eksistences bezgalību, viņš savā patiesajā vai iluzorajā nemirstībā apzinās mūžības tukšumu un vienveidību, savukārt rūķis Alberihs apzinās savas dzīves ierobežoto ilgumu: viņš nav nemirstīgs kā dievi, tāpēc cenšas pēc iespējas ātrāk sagrābt un uzkrāt visu, ko vien var. "Šādi rīkojas daudzi cilvēki, un no tā izriet politiskās nelaimes. Taču arī Votānam nav viegli, viņa problēmas var tulkot metaforiski: tas ir kāds, kurš domā, ka ir nemirstīgs, kurš uzskata, ka var izdarīt ārkārtīgi daudz, viņš nesteidzas un nedomā par nākamajām paaudzēm. Tas var izraisīt lielu garlaicību un fatālismu, jo viņš sev saka: tam vienalga nav nozīmes. Šādai rīcībai arī var būt politiskas sekas," sarunā ar Minhenes laikrakstu Merkur uzsver Tobiass Kracers.
"Mūsu Gredzena darbība risinās paralēlajā tagadnē, kurā pastāv maģija. Tomēr tā ir tuva pasaulei, kas ir pazīstama skatītājiem, – tas ir līdzīgi kā Harijā Poterā. Šo paralēlo realitāti publika var uztvert konkrēti vai metaforiski – tāpat kā labākajos fantāzijas žanra darbos. Piemēram, dievus var uztvert kā dievus. Votānam nav tikai cilvēku klana vadoņa problēmas, kā bieži vien tiek rādīts, – šīs problēmas ir daudz nopietnākas," stāsta režisors.
Bet stunda nāk
Reinas zeltā tiek uzburta pasaule, kas piedzīvo ticības krīzi (atcerēsimies izrādes plakātus!). Darbība notiek tumšā gotiskā katedrālē, dievi mīt sastatnēs aiz altārdaļas. Vāgnera eposa personāžiem ir daudz kompleksu un garīgo traucējumu, katrā tetraloģijas daļā publika ieskatās varoņu psiholoģisko problēmu kaleidoskopā un uzzina kaut ko jaunu par atgadījumiem no viņu dzīves. Tobiasa Kracera versijā – vismaz Reinas zeltā – pat visnepatīkamākie tēli neizraisa absolūtu antipātiju. Režisors akcentē līdzjūtību un humānismu.
Galvenais dievs Votāns šeit ir nevis narcistisks egoists, kas bravūrīgi lepojas ar savu ietekmi, bet personāžs, kas šaubās. Votānam pat ir mazliet bail cīnīties ar saviem destruktīvajiem impulsiem, un viņš vēlas tos pārorientēt konstruktīvā virzienā. Votānu enerģiski atveido basbaritons Nikolass Braunlijs, kuram ir 35 gadi, tāpēc arī viņa tēlotais dievs vēl ir jauns, aktīvs un dedzīgs, – šī ir balss, kuras attīstībai ir vērts sekot līdzi. Votāna sievas Frikas lomā efektīga ir mecosoprāns Jekaterina Gubanova. Uguns pusdieva Loges partijā šarmē tenors Šons Panikars: viņa Loge ir veikls, magnētisks manipulētājs.
Baritona Markusa Brika atveidotais rūķis Alberihs ir Reinas zelta drāmas centrā. Foto – Vilfrīds Hesls
Nībelunga Alberiha portretējums ir varonīgs un bezbailīgs baritona Markusa Brika darbs – viņš ir Reinas zelta drāmas centrā. Aina, kurā Votāns un Loge pazemo un spīdzina Alberihu, ir viena no emocionāli satricinošākajām un sāpīgākajām, kādu pēdējā laikā nācies redzēt operā. Alberihs tajā ir atkailināts un neaizsargāts gan ķermeniski, gan dvēseliski. Milži Fazolts (bass Metjū Rouzs) un Fafners (bass Timo Rīhonens), kuri ir uzbūvējuši dieviem viņu jauno mītni, ir sludinātāji, kuri varētu būt izkāpuši no Jura Poškus 2003. gada dokumentālās filmas Bet stunda nāk. Viņi palīdz Votānam ne tikai nekustamā īpašuma, bet arī pašreklāmas jautājumos – ticība, kā jau minēts, ir dziļā krīzē!
Vāgnera sāgas dievu Valhalla izrādē ir kristiešu katedrāles altārdaļa. Izrāde beidzas uz skaistas, metafiziskas nots. Ar nepacietību gaidām turpinājumu. Valkīras pirmizrāde notiks gandrīz pēc diviem gadiem – 2026. gada vasarā. Šajā laikā ticība Tobiasa Kracera un Vladimira Jurovska talantam noteikti pieņemsies spēkā.
Reinas zelts
Diriģents Vladimirs Jurovskis, režisors Tobiass Kracers
Bavārijas Valsts operā Minhenē 3., 8. un 10. novembrī, 2025. gada 28. un 31. jūlijā
staatsoper.de