Izskatās, ka situācija ar kinoizglītību Ziemeļkorejā ir daudz dramatiskāka nekā Latvijā. Nu labi – tas, ka "korejiešu biedriem", kā viņi bieži dēvēti filmas starptitros, nav nekādas izpratnes par to, ar ko dokumentāla filma (arī uzņemšanas procesa ziņā) atšķiras no propagandas rullīša, ir totalitārai valstij pilnīgi saprotams. Arī Latvijas kinovēsturē ir bijis periods XX gadsimta 40.–50. gados, kad tas, ko skatītājam piedāvāja kā dokumentālo kino, lietojot slaveno kinozinātnieka Ābrama Kleckina teicienu, patiesībā "nebija ne dokumentāls, ne kino".
Taču vissāpīgāk korejiešu biedri paši sevi izpļaukājuši tāpēc, ka viņiem nav nekādas nojausmas par mūsdienu pasaules kino procesiem un meistariem – ja viņi iepriekš būtu kaut jel ko dzirdējuši par kinorežisoru Vitāliju Manski, to viņiem nevajadzēja laist ne lielgabala šāviena attālumā no savas valsts, kur nu vēl naivi iedomāties, ka Manski varēs savaldīt ar priekšā uzrakstītu scenāriju un pakaļstaigājošiem kontrolētājiem.
Sprādzienbīstamā situācija
Protams, staigāt tur, kur vadā, un filmēt to, ko rāda, nav pārāk aizraujošs uzdevums īstam dokumentālistam (un to, ka tur neiznāk nekas vairāk par ekskursijas piezīmēm, apliecina pirms mēneša pirmizrādītā Jāņa Vingra dokumentālā filma Volontieri). Taču situācija, kurā ne tikai vadā un rāda, bet vēl arī diktē un cenzē, kļūst par izaicinājumu, un pieredzējušais Vitālijs Manskis šo izaicinājumu pieņēmis ar azartu, kas rada sprādzienbīstamas situācijas.
Sākumā gan nav nekādu sprādzienu, tikai mājieni, pat jau filmas sākuma titru laikā – slaidšovs rāda mazu korejiešu zīdaini fotogrāfijās pieaugam par mazu meitenīti, un šī meitenīte nevienu reizi nav fotografēta dabiskā vidē, tikai fotomontāžās ar psihedēliski krāsainām un butaforiskām ainavām fonā.
Vēlāk izrādās, ka šo ainavu rozā lillā krāsainība ir blefs ne tikai attiecībā uz meitenītes bērnības īstenību, bet arī reālo vidi mūsdienu Ziemeļkorejas lielpilsētā, kurā notiek filmas darbība, – filmā Saules staros patiesībā nav saules pat mūsu ziemeļnieciskajā izpratnē, ir auksti pelēka migla un drēgna dūmaka jebkurā gadalaikā, ne tikai tad, kad skolas klasē meitenes salst un viņām no mutes līdz ar patētiskiem lozungiem par Vadoni – Sauli veļas tvaika mākonīši. Šis gandrīz fiziski sajūtamais ledainais aukstums, ko vēl pastiprina tikpat pelēkā totalitāri monumentālā arhitektūra ar cilvēka mērogam pārāk lieliem laukumiem, pārāk platām ielām un pārāk grandiozām skulptūrām (zem vadoņa zeltīto bikšu buktētās staras, šķiet, varētu patverties kādi piecpadsmit viņa pavalstnieki), rada filmas darbībai tik stindzinošu fonu, ka nekāda pozitīvā reklāmfilma Ziemeļkorejas biedriem tik un tā nebūtu izdevusies, pat ja režisors Manskis būtu klausījis viņiem uz vārda un filmējis tikai viņu inscenējumus.
Ideālā ģimene trijos dublos
Vitālijs Manskis un viņa pastāvīgā operatore Aleksandra Ivanova, protams, nav klausījuši uz vārda. Tiesa, inscenējumus gan viņi ir cītīgi filmējuši, tikai... visus trīs dublus un arī pauzes un mēģinājumus starp tiem, kad Ziemeļkorejas biedri centīgi trenē filmas varoņus – ideālās ģimenes tēvu, māti un meitenīti Zin Mi. Gandrīz jau iemīļoju tādu aizkustinošu biedru naģenē – varbūt viņš ir dvēselē nerealizējies kinorežisors, kuram Manska filma sagādājusi iespēju vienreiz mūžā komandēt filmēšanas laukumā, likt "aktieriem" smaidīt patriotiskāk, runāt enerģiskāk un smieties visiem reizē; viņš pat tekstu ir saīsinājis, lai vieglāk izrunāt!
Par to visu var lieliski izķiķināties visas filmas garumā – par to, kā šūšanas fabrikas dienas plāna izpilde ar katru nākamo filmēšanas reizi pieaug no 150 līdz 250 procentiem, kā viens no filmēšanas grupas palīgiem ierāpo kadrā, lai pabīdītu krēslu pareizākā vietā; par to, ka vadonis Kims Ir Sens pat par korejiešu dejām ir pratis pateikt kaut ko patētisku un pie sienas lozungā uzrakstāmu... Un par vienkāršo ziemeļkorejiešu spēju momentā no nulles sākt gvelzt patriotiskas un tukšas frāzes par saulei līdzīgo vadoni (un viņa radiniekiem), par vienīgo pareizo ideju, arvien augstākiem sasniegumiem ražošanā un nepieciešamību dot stingru pretsparu ārzemju agresoriem.
Tā gan, starp citu, nav nekāda specifiska nacionālā īpatnība – nerunājot par to, ka šādu automātiskās tukšrunāšanas fenomenu aprakstījuši jau Ilfs un Petrovs 20. gados, arī kinožurnālos Padomju Latvija 50. un 60. gadu mijā ir pietiekami daudz visādu ostas strādnieku un nopelniem bagātu slaucēju, kas deklamē līdzīgu sviestu šķietami pat bez priekšā teikšanas. Līdz zināmai robežai tā ir pat loģiska reakcija uz sistēmu, kurā viens nepareizs vārds var sagādāt nepatikšanas, tāpēc drošāk ir "aizpildīt ēteru" ar aprobētu vārdu un teikumu krājumu, kuru atliek tikai iemācīties un tad variēt.
Pusautomātu audzināšana
Taču no iemācītu frāzīšu atkārtošanas nav tālu līdz zombēšanai, un to filma Saules staros atgādina ar jaudīgu paņēmienu, kliedējot visas aizdomas par to, ka tā varētu būt vienkārši komēdija par stulbeņiem Ziemeļkorejā. Filmas ritmu jau pirmajā pusē šķietami apstādina nesamērīgi gara epizode – desmit minūtes filmas laika veltītas mācību stundai Zin Mi klasē. Tomēr īsāka šī epizode nevarēja būt, jo tieši tādā garumā tā iegūst īsto spēku un rāda draudīgu smadzeņu kompostrēšanu, kas nevar neietekmēt mazos korejiešus, audzinot viņos naidu pret "japoškām" un jebkuru citu svešzemnieku.
Šādās mācību stundās dresē mazus pusautomātiņus, kādus vēlāk redzam maršā lielajos laukumos, un gandrīz aizkustinošs pārsteigums šķiet fakts, ka bērni spējīgi arī uz cilvēciskām emocijām un vājībām, piemēram, ilgi cīnīties ar miegu, kamēr Korejas kara veterāns, medaļām žvadzot, detalizēti apraksta ieročus, ar kādiem šķaidījuši nicināmos jeņķus. Tomēr filmas satricinošais fināls ar meitenītes Zin Mi tuvplānu un to, ko viņa runā, vairs nepavisam nemudina vienkārši pasmieties. Drīzāk kļūst baisi, ka tā kaut kas var notikt XXI gadsimtā.
Saules staros
V lučah Solnca/Under the Sun
Dokumentālā filma. Krievija, Vācija, Čehija, Latvija, Korejas Tautas demokrātiskā republika. 2015. Režisors Vitālijs Manskis
@@@@@