Pagājušās piektdienas, 4. augusta, vakarā Raimonds Pauls neslēpa, ka spēlēt viņam ir grūti. Maestro paskaidroja, kāpēc, – viņš nav pieradis spēlēt, skatoties notīs. Šoreiz citādi nevarēja, jo viņa partneri uz Dzintaru koncertzāles skatuves bija kamerorķestris Sinfonietta Rīga diriģenta Normunda Šnē vadībā, bundzinieks Māris Briežkalns un kontrabasists Toms Poišs. Pirmo reizi tik plašai publikai mākslinieki piedāvāja sava tikko izdotā albuma Dziesmas bez vārdiem programmu, kuru mazliet šaurākam klausītāju lokam pirmatskaņoja 7. jūlijā Rīgas Doma dārzā.
Laiks plūst citādi
Raimonds Pauls nevēlētos, lai mēs spekulētu, ka 4. augusta koncerts bija vissmagākais viņa mūžā, – tās dienas rītā tika paziņots par viņa sievas Lanas nāvi. Droši vien viņš bija vienīgais, kuram tajā dienā nebija šaubu, ka mūzikai Jūrmalā ir jāskan un viņam ir jābūt pie klavierēm. Vai Maestro vispār jebkad ir atcēlis savu uzstāšanos? Šķiet, ka ne. Viņš izjūt atbildību mūzikas un skatītāju priekšā, dzīve ir neparedzama, bet skatuve un māksla ir dimensija, kurā darbojas citi likumi un izdzīvošanas mehānismi. Uz skatuves laiks plūst citādi. Mēs neuzzināsim, par ko domāja Maestro, tajā vakarā Dzintaru koncertzālē spēlējot Dziesmas bez vārdiem, un varbūt mums nemaz nevajag to zināt. Galvenais, ka tas bija viens no vissmalkākajiem, visaizkustinošākajiem Raimonda Paula koncertiem.
Dziesmas bez vārdiem ir instrumentālā simfodžeza programma, kas ir sagatavota kopā ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga un džeza mūziķiem Māri Briežkalnu un Tomu Poišu. Maestro populāro melodiju aranžējumus ir veidojis britu mūziķis Kalums Au. No klausītājiem šī programma prasa spēju koncentrēt uzmanību.
Visu zina, visu jūt
Dzintaru koncertzālē virmoja drāmas un eksistenciālas situācijas sajūta. Pašā Maestro mūzikā šādas drāmas nav, tajā ir skaistums, poētika un romantika. Viņa klavierspēle ir uzlādēta ar gaišām sajūtām, arī ar nostalģiju. Dziesmas bez vārdiem vēlreiz apliecina, ka Raimonds Pauls ir radījis ļoti individuālu estrādes žanru – ar savu skanējumu, stilu un atmosfēru. Varbūt šie faktori šķiet pašsaprotami, taču mūsdienās populārā mūzika bieži vien ir bezpersoniska, bet Maestro ir izveidojis savu unikālo manieri un skaņu pasauli. Tā ir universāla mūzika, kas labi jūtas koncertzālē, klubā, restorānā, FM viļņos un klausītāju atmiņā. Tieši noskaņojums padara Raimonda Paula mūziku neatkārtojamu: drāmu un sižetu var atstāstīt, bet noskaņojums un atmosfēra atstāstam tik viegli nepadodas, par to var tikai fantazēt un jūsmot.
Arī šajā liktenīgajā vakarā Maestro apbūra ar savas personības mērogu – tas, protams, nav nekāds pārsteigums. Viņš ir formas un satura lielmeistars, tas izpaužas visā, ko mākslinieks dara uz skatuves. Viņš visu jūt, viņš diriģē klausītāju uzmanību un zina, kurus vārdus kurā brīdī pateikt. Viņš zina, ka liels mākslinieks kāpj uz skatuves, lai sagādātu publikai patīkamas emocijas, pat ja sanāk uzstāties sava mūža visskumjākajā dienā. Varbūt daudzi gaidīja, ka viņš pateiks vārdu "Lana", bet viens no vakara pirmajiem vārdiem bija "koalīcija" un joks par to – par mākslinieku un domubiedru koalīciju uz skatuves.
Maestro ir savu koncertu visasprātīgākais konferansjē. Viņš lakoniski un trāpīgi pieteica katru kompozīciju. Pirmā skanēja Baltā saule, pēc tam – Kerijas dziesma. Autors pastāstīja, ka viņam vienmēr ir bijis sapnis spēlēt ar stīgām, jo tām piemīt debešķīgs skanējums. Pirms dziesmas Es aiziet nevaru Maestro atzinās, ka viņam patīk šis nosaukums: "Tas attiecas uz mani. Bet ir jāiet!" Vēlāk gan piebilda, ka viņam ir ilgdzīvošanas paraugs – simtgadnieks Jānis Kubilis.
Dziesmas Es aiziet nevaru aranžējumā ir intīms fragments, kurā skan tikai Toma Poiša kontrabass, Māra Briežkalna sitaminstrumenti un Raimonda Paula klavieres. Uz lieliem ekrāniem, kas tika uzstādīti abās skatuves malās, varēja vērot Maestro roku tuvplānus. Tas ir viņa precīzākais portretējums, kurā var novērtēt dižgara rakstura abas puses – gan nesatricināmību, gan jūtīgumu. Maestro rokas kaut kā īpaši eleganti lidoja virs taustiņiem, šķita, ka mūzika rodas pat tad, kad viņš tiem nepieskaras.
Eiforijas brīži
Raimondam Paulam ir improvizētāja gars, koncertos pie instrumenta viņš ir pieradis darboties ļoti plastiski, maigi mainot klavieru skanējumu, tāpēc katru reizi interpretācija ir citāda. Jaunās programmas aranžējumos ir labi ievērots solo instrumentu un orķestra skanējuma balanss. Melodijas ir ieguvušas vieglumu un gaisīgumu, tās pieskaņojas izpildītāju elpošanas ritmam.
Pirms dziesmas Dāvāja Māriņa komponists atgādināja: "Ārpus Latvijas tai pielika klāt tos "miljonus" (Million alih roz – J. J.), bet nevar sūdzēties – man šis tas arī atkrita." Autoratlīdzības tēmu Raimonds Pauls turpināja dziesmas Maestro pieteikumā: "Šis gabaliņš man arī atnesa šo to. Pateicoties māksliniecei, kura tagad atpūšas Latvijā, dziesma kļuva populāra visās sešpadsmit republikās." Vārds "Alla" koncertā arī netika nosaukts tieši.
Koncertā skanēja Elēģija, Mēmā dziesma, Dzel manī sauli, Kamēr svecītes deg, Nenes zvaigznes istabā un mūzika no filmām. "Kriminālfilmu speciālists Aloizs Brenčs man teica, ka viņam vajag vienu tēmu un lai tā būtu asiņaina," Maestro iepazīstināja klausītājus ar melodiju no filmas Duplets. "Vēl viena kompozīcija no veciem laikiem – bija tāda filma Zem apgāztā mēness, neviens to vairs neatceras, bet nebija slikta, tur ir labi aktieri. Mums bija daudz tādu filmu..."
Smaidu nevarēja neizraisīt tas, ka Raimonds Pauls koncertā par maestro dēvēja Normundu Šnē. Komponists ir gandarīts par sadarbību ar diriģentu: "Viņam ir laba skola. Mēs abi esam beiguši konservatoriju, tikai nezinu – kurā gadā... Bufete tur bija prīmā!"
Visu vakaru Maestro bija maksimāli koncentrējies, mobilizējies savam sniegumam. Iespējams, varēja just iekšējo sasprindzinājumu, brīžiem arī likās, ka viņš ir eiforijā un tā ļauj viņam spēlēt vēl nepiespiestāk, brīvāk nekā parasti. Raimonda Paula koncertos nekad nav rutīnas. Arī šoreiz viņš mums demonstrēja kaut ko vairāk par pieredzi un meistarību – tā bija absolūta, bezgalīga pilnība. Viņš izvairās no liekiem vārdiem, liekām notīm un skaņām. Maestro ir svešs jebkāds patoss, tāpēc nedrīkst tam ļauties arī šajā rakstā.
Raimonds Pauls savā mākslā nemoralizē, nefilosofē un neko nekonceptualizē. Nevar arī teikt, ka viņš eksperimentē un meklē kaut ko jaunu. Viņš visu sen jau ir atradis! Viņam ir melodijas, kas dzīvos mūžīgi un turpinās izstarot gaismu. Tomēr ir skaidrs, ka Raimonda Paula mūzikai ir nepieciešams tāds izpildītājs kā Raimonds Pauls. Varam būt pateicīgi, ka mums ir iespēja to dzirdēt autorversijā. Viņš spēlē un dara visus laimīgus, un gribas cerēt, ka viņš arī ir laimīgs, lai cik smagi šodien viņam arī būtu. Spēlējot Maestro nekur neaizlido un nemeditē – viņš ir tepat mums blakus. Viņš ir reāls, viņš vienmēr ir tuvu saviem klausītājiem, nav nekādas dievišķas distances. Kad Maestro ir uz skatuves, tā ir vislabākā kompānija, un publika to novērtē.
"Ko mācējām, to nospēlējām. Vairāk nemākam!" Maestro teica finālā. "Paldies, ka jūs to izturējāt! Zināt, kāpēc man šie koncerti patīk? Tāpēc, ka nav dziedātāju. Es pats dungoju Ziedoņa vārdus – es tos zinu, bet viņi nezina," pajokoja Raimonds Pauls.