Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -2 °C
Apmācies
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Ērika Apaļā izstādes recenzija. Bumbiņa turas gaisā

Gleznotājs Ēriks Apaļais izstādē galerijā Alma gaumīgi ironizē par savu institucionalizēšanos.

Tērbatas ielā 64 – starp Stabu un Matīsa ielu – kopš novembra vidus ir kur piesiet aci: ēkā ar tehnisku funkciju, kura izskatās kā celta 70. gados, bet patiesībā uzbūvēta krietni vēlāk un kuras raksturīgākā pazīme ir norūsējusi metāla fasāde, pirmajā stāvā bijušā puķu kioska un citu maznozīmīgu bodīšu vietā tagad vīd kaut kas līdzīgs spoži izgaismotam akvārijam, kurā peld māksla. Zinātāji saprot, ka tā ir tā pati galerija Alma, kas līdz šim mita greznos apartamentos Klusajā centrā aiz Kronvalda parka un bija pieejama, tikai nospiežot zvana pogu un gaidot, kad saimniece ielaidīs.

Galerija ir stipri sarukusi izmērā – tagad tā neaizņem vairāk vietas kā daži kopā sabīdīti skapji, toties ir ieguvusi pavisam citu raksturu: modernu, atvērtu, aicinošu. Patiesību sakot, ne vienmēr atvērtu, bet tas nav šķērslis iepazīties ar ekspozīciju – viss ir pietiekami labi pārskatāms arī caur skatlogiem no grīdas līdz griestiem. Nav šaubu, ka šis ir nevis diskrēts klubs vai tirdzniecības telpa, bet mākslas institūcija.

 

Lomu spēles

Termins "institūcija" lietots arī galerijas atklāšanas ekspozīcijā – Ērika Apaļā personālizstādē Institucionālās spēles. Lai gan šis vārds bieži tiek lietots profesionāļu žargonā, ir vērts pie tā pakavēties. Ko mākslas pasaulē saprot ar apzīmējumu "institūcija"? Saprotams, muzejus, galerijas, mākslas skolas, dažādus atbalsta fondus un organizācijas. Visas tās oficiālās struktūras, kas palīdz mākslai tapt un nonākt pie skatītāja. Tiesa gan, vismaz kopš 70. gadiem pasaules mākslā ir plaši izvērsies ideoloģisks strāvojums, ko sauc par institucionālo kritiku un kas uzsver, ka jebkuras organizētas mākslas dzīves formas ne tikai atbalsta mākslu, bet arī to apspiež, visādi iegrožo, kontrolē un nomoka, piemēram, neļaujot pienācīgu atzinību saņemt ārpusē palikušajiem un pārspīlēti slavinot savus mīluļus.

Var teikt, ka arī slaveni mākslinieki ir ieguvuši institūciju svaru – pārvērtušies zīmolos, kuru vienīgā funkcija ir savu slavu vairot un pārdot pēc iespējas dārgāk. Pret šādu lietu kārtību ir sacēlušies autsaideri, konceptuālisti, anarhisti, feministes un kas tik vēl ne. Pēdējās desmitgadēs gan institucionālā kritika arī ir ieguvusi visnotaļ organizētas formas nekomerciālo galeriju, mākslas centru un opozicionāru grupu veidolā. Lielo institūciju, piemēram, Ņujorkas Modernās mākslas muzeja, Gugenheima muzeja vai mūsu pašu Nacionālā mākslas muzeja, kritiku galvenokārt piekopj mazās institūcijas.

 

Pingpongs ar direktori

Ķeza ar institūciju kritiku kā mākslas tēmu ir tāda, ka tā šķiet ārkārtīgi svarīga konkrētajā vidē iesaistītajiem, turpretim skatītājiem nenozīmē neko. Viņi dodas uz tām pašām institūcijām, lielām vai mazām, un bauda, ko tās rāda, jo kā gan citādi lai mākslai tiek klāt?

Ēriks Apaļais intervijā Tomasam Pārupam portālā Arterritory.com (Sniegavīru mākslinieks, 23. novembrī) gan apgalvo, ka viņa attieksme pret institūcijām noteikti nav kariķējoša un diez vai pat kritiska, tomēr to iespējams uztvert kā koķetu pēdu jaukšanu: izstādes intriģējošākā daļa ir fotoreportāža, kas attēlo mākslinieka un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores Māras Lāces pingponga spēli tieši latviešu mākslas svētuma – pirmskara t. s. Rīgas grupas darbu – ekspozīcijā. Saspēle izdodas diezgan labi, vērts atzīmēt – tāpat kā līdz šim autora karjerā.

Sakritība – šajā pašā laikā izstāžu zālē Arsenāls ir aplūkojama ekspozīcija LNMM jaunieguvumi. 21. gadsimts, kurā redzams, ka Nacionālajā mākslas muzejā veidojas vēl neliela, taču reprezentatīva Ērika Apaļā gleznu kolekcija, sākot ar viņa pirmajiem mēģinājumiem, starp kuriem jau ievērojam vienu sniegavīru. Lai gan autora stils desmit gados ir mainījies, Ēriks Apaļais gaumīgi paironizē arī pats par savu institucionalizēšanos, izstādes anotācijā, kas izlasāma turpat galerijas Alma logā, dēvējoties par "ģeometrisko sniegavīru mākslinieku" (līdzīgi kā Demjena Hērsta zīmols ir haizivis formalīnā un Vijas Celmiņas zīmols – jūra un zvaigžņotā debess).

Triju apļu kombinācija ir redzama arī jaunajās izstādes gleznās – katra ar citādu pildījumu un vienā papildināta ar kaut ko līdzīgu aizbraukušam jumtam. Galu galā ne jau kurš katrs var pierunāt Māru Lāci publiski parādīties T kreklā un uzspēlēt galda tenisu muzejā gluži kā savā verandā. Izskatās, ka spēle norit nevis sportiski – lai pretinieku uzvarētu –, bet drīzāk kā starp labiem draugiem, kuri sadarbojas, lai bumbiņa ilgāk paliktu gaisā. Pingponga iemaņas Ērikam Apaļajam vēl būs vajadzīgas, jo, kā noprotam, viņa sadarbība ar Almu ir institucionalizēta.

 

Ēriks Apaļais

Izstāde Institucionālās spēles

Galerijā Alma līdz 26.I

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja