Reiņa Dzudzilo izstādē Op. 89. Neregulāro formu Jaunā ģeometrija galerijā Alma skan Franča Šūberta dziesmu cikls Ziemas ceļš, kas stāsta par vientuļa klejotāja sajūtām pēc šķiršanās no mīļotās. Baritona Hansa Hotera balss Deutsche Grammophon 1962. gadā izdotajā ierakstā ir tiešs, acumirklīgu izjūtu izraisīts pārdzīvojums, liela atklātība un patiesīgums, tajā izpaužas ilgas pēc mīlestības, sāpes, vilšanās un cerība. Reinis balsi ir izgriezis, atstājot tikai pianista Ērika Verbas spēlētās klavieres un vinila skaņuplates trokšņus. Izgrieztā vietā ir klusums. Instrumentālās daļas atskan ik pēc laika, pārsteidzot galerijas apmeklētājus.
Op. 89. Neregulāro formu Jaunā ģeometrija noslēdz triloģiju, kas sākās ar ekspozīciju Nekad nebeidzas 2023. gada janvārī. Toreiz galerijā Alma bija redzams no elektrisko svečturu skuju vainadziņiem sienas stūrī izveidots uzraksts: uz vienas plaknes – AIZ, uz otras – MIRSTU. Tas ļāva skatītājam atkarībā no skatpunkta lasīt vārdus gan atsevišķi, gan kopā. Otrā triloģijas izstāde One Will Heart One notika pagājušā gada vasarā Tur telpā.
Jauno izstādi veido divpadsmit ceļa zīmes, kas atrodas uz taisnas vertikāles galerijas Alma stikla skatloga garumā. Pirmā ceļa zīme – skatoties no kreisās puses uz labo – ir tukša, no otrās līdz sestajai, kā arī devītajā un desmitajā ir burts "a". Divpadsmitajā ceļa zīmē burts "a" ir pārsvītrots ar sarkanu svītru. Reinis Dzudzilo parāda atteikšanos no valodas, kas sākas ar burtu. Ekspozīcijas telpa ir kobaltzila, tas precīzi atbilst ziemas ceļinieka sasalušajai sirdij, par kuru vēsta Šūberta Ziemas ceļš.
Skatoties no galerijas iekšpuses, zīmju virkne atspīd stikla sienā. Tā turpinās, rodas jau divdesmit četras zīmes – tikpat, cik dziesmu Šūberta ciklā. Divdesmit četri ir arī pulksteņu skaits, tie atrodas perpendikulāri ceļa zīmēm. Katra pulksteņa rādītājs atspoguļo vienu laika zonu, parādot "visus laikus", savukārt pulkstenis, kas rāda Rīgas laiku, ir nolikts uz nošu pults. Uz pielāgotas nošu pults ir novietots arī spieķis, kas ir atsauce uz Ziemas ceļa protagonistu – klejotāju, kurš, melanholijas pārņemts, iet cauri ziemai.
Franču mākslas kritiķis Pjērs Restanī 1960. gadā pārliecināja grupu mākslinieku definēt jaunu kustību ar nosaukumu "jaunais reālisms". Viņu manifests bija: "Jaunais reālisms ir jauna realitātes uztvere." Kāds ir tavas Jaunās ģeometrijas manifests?
Tai nav manifesta. Tā drīzāk atsaucas uz jaunu radīšanu esošajā struktūrā. Radīt pazīstamā vietā jaunu vienību. Konkrēti nosaukums Neregulāro formu Jaunā ģeometrija ir ņemts no Toma Stoparda lugas Arkādija. Kad es to izdzirdēju, šī izstāde jau bija iedomāta, un tās sākotnējais nosaukums bija Winterreise/Ziemas ceļš, bet tajā laikā man vēl nebija skaidrības, ka Šūberta ciklam tiešām ir jāskan izstādē, kaut vai tik fragmentāri, cik tagad. Nosaukt to par Winterreise būtu par daudz, jo tā jau šeit ir tik daudz.
Ja skatāmies uz pilsētas zīmēm kā semiotiku, ko mēs atpazīstam, – vismaz tie, kuri ir apguvuši ceļu satiksmes noteikumus, zina, ka zīme kvadrātā uz zila fona ar baltu burtu "P" apzīmē pieturu – apstāšanās iespēju, kas izstādē tiek rediģēta un top par pilsētas Jauno ģeometriju šajā nelielajā nogrieznī, deviņos metros, ko galerija aizņem Tērbatas ielā.
Kā Jaunā ģeometrija izpaužas lugā Arkādija?
Tā ir Tomasīnas aprakstītā metode visas dabas atveidošanai skaitliski. Tāds algoritms. Vēl tā pieskaras entropijai. Var runāt par siltumkustības atdzišanu. Daudzkas, kas šajā pasaulē ir silts, galu galā pieredz atdzišanu, kaut vai ja domājam par cilvēka ķermeni, kas sākotnēji ir silts, silts tikmēr, kamēr nepiedzīvo salu. Bet tādu salu, kas apstādina jebkādu siltumkustību. To varu attiecināt arī uz Ziemas ceļu. Šīs sasalšanas fāzes, ko pieredz ceļinieks.
Tava izstāde nav pozēšana vai sekošana līdzi mūsdienu kultūras formām. Tas pat nav novērojums, bet dziļi personīga jaunrade. Kas ir šīs domāšanas priekšnosacījums? Vai tās ir skumjas?
Domāju, ka tās ir bijušas klātesošas. Mani aizrauj arī forma. Šī konkrētā telpa un laika kustība, un tā apstādināšana vispār.
Reiz Deividam Linčam tika uzdots jautājums par ciešanām un radīšanu, kā piemērs tika minēts van Gogs. Vai ciešanas padara mākslu labāku, vai tā būtu iespējama bez tām? Linčs ir pārliecināts, ka tad, kad van Gogs gleznoja, viņš bija brīvs no ciešanām. Viņaprāt, atrasties ciešanu stāvoklī un radīt savā ziņā nav iespējams, to var iedomāties izkāpināti – kā totālas galvassāpes un vemšanu. Vai tu vispār esi spējīgs domāt par kaut kādu radīšanu? Skaidrs, ka tu to negribi.
Tavas iepriekšējās izstādes One Will Heart One nosaukumu latviski var tulkot kā Viens sāpinās otru, jo "hurt" (sāpināt) un "heart" (sirds) skan diezgan līdzīgi.
Viens sirdīs vienu. Mīlestība ir ļoti tuvu ievainojamībai. Proti, kad tu sāc just, tu jūti ne tikai vienu vietu – tu viscaur pats kļūsti jūtīgs. Tajā brīdī tu kļūsti ievainojams. Ja iedomājamies, ka mēs esam bruņinieki, kuri iet pa pasauli ar vairogiem un zobeniem, šis bruņinieka tēls tajā brīdī atver abas rokas, tajā brīdī tu atver visu, kas ir tavās rokās, un kļūsti ievainojams.
Arī šajā izstādē tu atjautīgi spēlējies ar vārdiem. Spieķis no memento – piemiņas lietas ciklā Ziemas ceļš – ir kļuvis par "monumentu" dzīvē, savukārt pulkstenis, kas ir novietots uz nošu pults, ir kļuvis par Rīgas Laiku, tā ir atsauce uz žurnālu, kas nesen beidza pastāvēt.
Tā jau ir tava interpretācija. Tas tā arī lasās vai ļauj lasīties. Kāda ir tava interpretācija? Es negribu teikt visu un negribu arī runāt vispārīgi, bet pārsvarā cilvēki, kuri darbojas vizuālajā mākslā, apzinās, ka pati māksla, līdzīgi mūzikai, eksistē bezvalodas pasaulē. Tās spēks ir bezvalodā un valodas interpretācijas iespējamībā. Šeit, pieņemsim, pulksteņu gadījumā tas ir tagadnes laiks, kas ir izrauts ārpus konteksta. Nevis ārpus konteksta, bet tas ir izvēlēts, viens punkts no divdesmit četriem, kas nostājas ar seju pret garāmgājēju un kļūst par partitūru jeb partiju. Orķestrī ir kopējā partitūra, tas ir viss orķestris, ko lasa diriģents. Partija ir katra individuālā instrumenta nošu pieraksts. Šajā gadījumā tā ir esošā laika partija. Pulkstenis kļūst par mūziku. Tāpat kā partija, kas tiek šķirstīta un, pateicoties kustībai, top par mūziku. Kad laiks tiek nolikts uz nošu pults jeb pjedestāla, attieksme pret to kļūst trauslāka.
Tu izmanto vārdu "nogrieznis". Tavā un Kristas Dzudzilo izstādē Alma mater, kas notika galerijā Alma 2020. gada rudenī, jūs pašu galeriju pielīdzinājāt nogrieznim: "Stikla caurspīdīgais taisnstūra paralēlskaldnis ir kā analoģija transporta līdzeklim, nogrieznim, kurš pats fiziski nekustas, bet tajā iekšā kustas." Savā jaunajā izstādē tu esi radījis jaunu nogriezni – kobaltzilu solu gandrīz visā galerijas garumā, kas atrodas izstādes ārpusē.
Tas ir vēl viens laika rādītāja nogrieznis.
Taču ar funkciju – apsēsties?
Tas būtu ieteicams. Ja ieej starp šīm abām paralēlēm – galeriju un solu –, tu šķērso redzēšanas vietu un ej caur to. Gan galerija, gan sols top par aleju vai arku, kas neizbēgami tiek šķērsota, tieši pateicoties tam, ka abi ir nostājušies viens pret otru. Ielenkuši vai aptvēruši ielu. Skatītājs ir svarīgākais, kas ir. Tas, kurš ir dzīvs un vispār var kaut ko pieredzēt. Bez tā jau nekā nav. Un iekšā arī viņš var…? Iekļūt. Iekļūt un apsēsties. Esmu dzirdējis, ka ļoti daudzi nekad nav bijuši šajā galerijā iekšā. Un nemaz negrib ienākt. Jo tas ļauj piešķirt distanci. Galerija Alma ir vienkārši ideāla attiecībās starp subjektu un objektu. Var aiziet pietiekami lielā attālumā, lai redzētu visu eksponēto kā vienu veselu. Tas ir līdzīgi, ja iedomājamies, ka esam apstājušies pie dzelzceļa barjeras un sākam skaitīt garāmbraucošā vilciena vagonus, pieņemsim, ka tie ir piecdesmit četri. Mēs redzam katru atsevišķi. Šī galerija pieļauj, ka mēs no šīs barjeras varam atkāpties tiktāl, ka ieraugām visus piecdesmit četrus vagonus reizē. Tas ir īpaši, tas man ļoti patīk.
Kā tu nonāci pie domas izgriezt balsi no Šūberta Ziemas ceļa?
Pavisam vienkārši. Jo tajā izmantotā Vilhelma Millera dzeja ir tik asiņojoša, tik atklāta un kliedzoša. Man šķita, ka tā visa būs par daudz. Lai gan vācu valoda, kas lielākajai daļai šeit dzīvojošo cilvēku nav sarunvaloda, ietvertu distanci. Mūzikas izgriešana sasaucas ne tikai ar vizuālo mākslu, kurā klusums ir tās daļa, bet arī ar manu pagātni. Tas saistās ar maniem vecvecākiem, kuri bija nedzirdīgi, kā arī ar Kristu (māksliniece Krista Dzudzilo – K. F.), jo, dzīvojot ar viņu, izjutu viņas mīlestību pret mūziku, uzmanību pret to, viņa ar to ir strādājusi… Te noteikti ir atsauces uz šo pieredzi.
Un, zaudējot mīlu, var zaudēt arī valodu. Raustīt valodu.
Jā, var. Skaņas formēšanā mēģināju veidot arī tādu izgriezumu, kurā būtu palikusi ieelpa un izelpa, atstājot cilvēka klātesamību, taču beigās es atbrīvojos arī no tā. Tas varbūt saistās ar šajā sarunā pieminēto Rīgas Laiku, jo atceros, ka Uldis Tīrons vairākkārt ir teicis… Neatceros, vai tas bija, atsaucoties uz Flobēru, kurš teica – "izņemt sevi no teksta". Vispār izņemt sevi. Nelikt sevi priekšplānā.
Bet kur mīlestība paliek? Vai tā beidzas?
Es domāju, ka nekad nebeidzas. Mīlestība ir lielāka par beigām.
Kā tu vispār nonāci pie Šūberta?
Viņš nonāca pie manis. (Smejas.) Mums šķiet, ka mēs nonākam pie lietām, bet tās nonāk pie mums pašas. Tajā, protams, ir kaut kāda abpusējība. Es visu ciklu biju dzirdējis arī pirms šīs izstādes Cēsu koncertzālē, kad jau zināju, kad tā jārada. Bet šis ieraksts, kurš... Tu pieminēji plates čerkstoņu, kuru mēs dzirdam. Tā man atgādina ziemas tēlu – gurkstēšanu sniegā. Un nez kāpēc arī sniegu, krītošu, smagām pārslām.
Izstādes aprakstā tu piemini interviju ar Sašu Okuņu (1949) Rīgas Laika 2024. gada jūlija numurā. Tajā izraēliešu gleznotājs apgalvo, ka darbs no lūgšanas neatšķiras: "Lūdzas ar vārdiem un klusējot, glezno ar rokām, bet arī klusējot. Atšķirības nav. Marina Cvetajeva ļoti pareizi teica, ka īsts mākslinieks nekad neteiks: "Es to radīju," – viņš teiks: "Man sanāca."" Vai tev arī "vienkārši sanāca" šī instalācija, attiecinot to uz likteņa neizdibināmajiem līkločiem?
Nu re, tur viņš arī lieto to, ka "īsts mākslinieks"… es domāju, uz ko viņš norāda?
Viņš norāda uz sevi.
Jā. Ne tikai, bet attiecīgi uz tiem, kurus viņš uzskata par īstiem māksliniekiem. Bet kāpēc šī atsauce eksistē (izstādes tekstā – K. F.)… Man šķiet, ka cilvēks vienmēr ir mazāks par radīšanu. Tāpēc, ka viņš pats ir radīts un viņš var būt klātesošs. Daudz kas ir atkarīgs no tevis, bet lielākais un izšķirošais ne. Griba ir atkarīga no tevis, drosme. Kaut vai ja mēs skatāmies uz tik lielu notikumu kā bērna dzimšana – radīšana – tu vari censties, un ļoti daudz cilvēku cenšas, un arī izdodas. Lielākoties izdodas. Bet tur ir ietverts arī tas, ka tu nevari izvēlēties. Tas saistās ar dāvanu, tāpat kā pavasaris, pieņemsim. Tā ka… radi, lūdzu, pavasari.
Pavasaris ir dāvana.
Tāpat arī ziema. Tas it kā ir pretēji. Nu, nevis pretēji…
Bet tūlīt jau zilais sniegs kusīs.
Vai ne? Jā, bet apskaties – šodien nav sniega.
Un kur tad tu plūdīsi?
Dažādi es plūdīšu. Izstāde vēl nebūs beigusies, bet būs jau piedzīvota pirmizrāde Nacionālajā teātrī (režisora Matīsa Kažas iestudējums Nacionālais kanāls; Reinis Dzudzilo ir tā vizuālās dramaturģijas autors – K. F.). Man patīk nodarboties ar mākslu. Man patīk doties tajā teritorijā, tas ir tik interesanti. Ilmārs Blumbergs ir teicis: "Pats vērtīgākais sarunā ar tevi ir tad, ja es tev nepasaku līdz galam. Ja es tev pasaku, tad tā saruna ir beigta." Atceros, senāk man vispār daudz negribējās runāt. Tagad saprotu, ka tas ir svarīgi. Varbūt vērtīgākais sarunā mēdz būt tieši tad, ja es tev cenšos pateikt kaut ko līdz galam. Vai vispār ir iespējams pateikt līdz galam? Blumbergs atstāj telpu, kurā kaut kas paliek atklājams. Varbūt viņa gadījumā tas saistās ar iekšējām bailēm no tā, ka tajā brīdī, kad tu kaut ko nosauc vārdā, tas tur var saplīst. Vai pazust. Es pēdējā laikā mēģinu iet dažādus ceļus. Ļaut nosaukt, ļaut citreiz saplīst, ja tam ir jāsaplīst.
Tas, ko es tieši no tevis un šīs izstādes sapratu, – ka beigas nav beigas, bet jauna ieeja un jauns sākums.
Tas tā vienmēr ir. Kā piedzimšana, kurā tu izej no interjera – mātes ķermeņa – un ieej eksterjerā – pasaulē. Beigas un sākums kā iziešana ārā vai iekšā. Izeja ieved tevi jaunā neregulāro formu ģeometrijā.
Reinis Dzudzilo
Izstāde Op. 89. Neregulāro formu Jaunā ģeometrija
Galerijā Alma līdz 11.III