Laika ziņas
Šodien
Migla
Pirmdiena, 20. maijs
Venta, Salvis, Selva

Es miršu, lai dzīvotu. LNSO un diriģenta Tarmo Peltokoski koncerta recenzija

Diriģenta Tarmo Peltokoski vadītā Gustava Mālera Otrās simfonijas interpretācija saviļņo klausītājus līdz asarām

Ažiotāža. Atkal! Turklāt tāda, ka jau kārtējo reizi nācās izsludināt papildkoncertu, kurš šīs nedēļas pirmdienas, 8. aprīļa, vakarā pulcēja klausītāju pārpilnu Lielo ģildi. Un visi gribētāji netika pie biļetēm arī uz šo – trešo – vakaru, kurā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) un tā mākslinieciskais vadītājs, neparastais Somijas talants Tarmo Peltokoski, atskaņoja Riharda Vāgnera un Gustava Mālera meistardarbus.

Ažiotāža, kas šajā sezonā valda ap Tarmo Peltokoski diriģētajiem LNSO koncertiem, ir kaut kas iepriekš nepieredzēts. Tā liecina ne tikai par to, cik iedvesmojoši ir šie visaugstākā līmeņa mūzikas notikumi un ko spēj LNSO vēlīnā romantisma simfoniskajā repertuārā, kad tas ir nonācis rokās, kuras orķestra mūziķus atraisa un aizrauj. Tā apliecina arī to, ka ar mūsu sabiedrību nemaz nav tik slikti, kā paši dažkārt domājam. Cilvēki joprojām alkst dziļuma un īstuma. Šīs alkas nav spējusi iznīdēt nedz patērētāju sabiedrībai raksturīgā paviršība un vēlme pēc vieglām izklaidēm, nedz ikdienas steiga un ar to saistītais nogurums un fragmentētība. Iespējams, daļa klausītāju bija šeit, jo sākotnēji padzirdējuši leģendas par Tarmo Peltokoski atraktīvo diriģēšanas stilu ar tam raksturīgo neziemeļnieciski karsto, impulsīvo dedzību, taču atnākuši saņēma dziļumu un emocionālo piepildījumu, kādu vien mūzika ir spējīga sniegt. Šajā reizē – ieklausoties vēstījumā par dzīvi un nāvi un domās kopā ar Gustavu Māleru izdzīvojot ceļu no bailēm uz ticību un ciešu pārliecību: "Es miršu, lai dzīvotu."

Grandiozais vēriens 

Savā jaunajā programmā, kas skanēja divos koncertos Rīgā un vienu reizi Ventspils koncertzālē Latvija, Tarmo Peltokoski un LNSO turpināja savu "vāgneriānu" un "māleriānu". Sezonas atklāšanā tika atskaņots Riharda Vāgnera operas Valkīra pirmais cēliens, februārī – Gustava Mālera Piektā simfonija. Abi komponisti ir grandiozi vērienīgas, dziļas un ekstātiski saviļņojošas mūzikas meistari un pārstāv romantisma estētiku. Viens – opermūzikas ģēnijs, otrs – izcils simfoniķis (deviņu simfoniju autors, neskaitot desmito, nepabeigto), vokālsimfoniskās mūzikas meistars un dziesminieks, mūzikas romantisma pēdējais pārstāvis. Abiem žanru robežas ir par šauru, un izteiksmes līdzekļu izvēles un pārbagātības ziņā Vāgners un Mālers ir kā šīm robežām pārplūstošas upes.

Krāšņs, vadmotīviem bagāts simfonisms (arī izvērstas simfoniskās epizodes) ir neatņemama Vāgnera operu šķautne, savukārt Mālera simfonijās mēdz ienākt dziesma, korālis un cilvēka balss (solisti, koris). Vāgnera opersimfonismu šajā koncertā pārstāvēja operas Tristans un Izolde ievads, savukārt Mālera daiļradi – Otrā simfonija Augšāmcelšanās, kuras izpildījumā piedalījās Valsts akadēmiskais koris Latvija, soprāns Perīna Madefa un mecosoprāns Zanda Švēde.

Spožā formā 

LNSO sniegums vēlreiz apliecina jau iepriekš sezonas gaitā konstatēto – orķestris ir spožā formā. Izjusta un precīza stīgu grupa ar vieskoncertmeistari Vērli Haubrākenu un čellu grupu, kas šajā Mālera simfonijā ir emocionālie līderi stīgu balsu vidū kopā ar altiem. Izcils un izlīdzināts pūšaminstrumentu sniegums gan solo, gan ansambļos, gan kā visa tutti sastāva ekstātiskais spēks. Koordinēts un saskanīgs viss superlielais orķestra ansamblis, kuram uz Lielās ģildes skatuves tikko pietika vietas, jo mežradznieki vien bija deviņi, savukārt bagātīgajā sitaminstrumentu arsenālā – divi timpānu komplekti. Vēl tikai jāpiebilst, ka Mālera Otrās simfonijas lasījumā Tarmo Peltokoski paplašināja Lielās ģildes akustisko telpu, ļaujot atsevišķos brīžos pūtējiem spēlēt arī no ārpuses (foajē vai aizskatuvē).

Orķestra reakcija, mūzikas ceļā sekojot Tarmo Peltokoski un Mālera pēkšņajām, impulsīvajām muzikālajām idejām, bija momentāna. Izteiksmes amplitūda: no izsmalcinātības, poētiska lirisma un eleganta, dejiska viegluma (īpaši lendlerā otrajā daļā) līdz grandiozām kulminācijām, kas spējīgas teju nonest Lielās ģildes jumtu. Kad Mālera vispārcilvēciskajā dzīves, nāves un ticības vēstījumā iesaistījās koris Latvija, šķita, ka tā balsis uz klusuma un materiālās pasaules robežas mūs sasniedz un uzrunā no tālas debesu malas. Šis bija brīdis, kurā mirklis pārtop mūžībā un mūžība koncentrējas mirklī.

Īpaša simfonijas lasījuma vērtība bija Zandas Švēdes solodziedājums (no komponistam nozīmīgā vācu tautasdziesmu krājuma Zēna brīnumrags). Viņas siltais, dziļi piesātinātais, brīvi plūstošais mecosoprāns bija tieši tas, kas vajadzīgs, uzburot simfonijas ceturtās daļas (Pirmgaisma) noskaņu un jēgu. Akcentējot cilvēcisko, fināla muzikālo daudzveidību caurvija Zandas Švēdes un Perīnas Madefas duets, kurā meistarīgi saliedējās tembrā un apjomā visai atšķirīgās balsis.

Bez pauzes un partitūras 

Koncerts noritēja gandrīz divas stundas bez pārtraukuma: Vāgnera operas ievadam uzreiz, pat bez aplausu pauzes sekoja Mālera simfonija, un Tarmo Peltokoski visu diriģēja no galvas. Viņš, protams, nav ne pirmais, ne pēdējais diriģents, kurš ir apveltīts ar fenomenālu muzikālo atmiņu, kas ļauj diriģēt bez partitūras, taču no galvas vadīt tik apjomīga un sarežģīta skaņdarba interpretāciju, kāda ir pusotru stundu ilgā Gustava Mālera Otrā simfonija ar tās krāšņo orķestrāciju un daudzajiem negaidītajiem muzikālās attīstības pavērsieniem, ir kaut kas sevišķs. Turklāt tas talantīgajam somu mūziķim nav nekāds diriģēšanas cirka numurs vai jauneklīga, teatrāla izrādīšanās, bet gan veids, kā nojaukt citādi neizbēgamo pastarpinājuma distanci ar orķestra mūziķiem, no kuriem viņš ne uz brīdi nenovērš skatienu. LNSO Tarmo Peltokoski vadībā ir sasniedzis jaunu brīvības, atraisītības pakāpi, kas ļauj pilnībā izpausties repertuārā, kurš mūsu orķestrim tik ļoti piestāv. Nevar nepamanīt arī LNSO veselīgo pašapziņu. Tai ir pamats.

Orķestrim un klausītājiem būs vēl viena zelta sezona, jo Tarmo Peltokoski LNSO galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja līgums ir līdz nākamās – 2024./2025. gada – sezonas beigām. Žēl tikai, ka tā nenoritēs nedz Lielajā ģildē, kuru beidzot tiešām remontēs, nedz jaunajā koncertzālē (tās arhitekti noskaidroti konkursā pagājušā gada beigās, bet līgums par projektēšanu joprojām nav noslēgts). Tik un tā mums visiem priekšā ir vēl viens ražens un spilgts simfoniskais gads, turklāt ne tikai kopā ar Tarmo Peltokoski, bet arī ar Berlīnes filharmoniķu pirmo vijoli Vinetu Sareiku kā LNSO nākamās sezonas rezidējošo mākslinieci. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja