Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +4 °C
Viegls lietus
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Filmas Akmeņi manās kabatās recenzija. Tālas noskaņas zilā vakarā

Signes Baumanes Akmeņi manās kabatās aprāda, ka mākslai varbūt svarīgāk par visu ir būt par psihoterapeitisku līdzekli cilvēku sugas ligu un kaišu dziedināšanā

Mākslas darbi reizēm atgādina sēnes. Tās nav ne dzīvnieki, ne augi (tātad – parādības), tās ar savu klātbūtni eksistē itin visur, pat vietās, ko uzskata par sterilām, tām piemīt jūtas un emocijas, un to smalkais, nemanāmi jūtamais tīklojums aptver visu pasauli, visu kosmu, gribam mēs to vai ne. Sēnes ir mūsu tuvākie ģimenes (dzīvo radību, organismu) locekļi, bez kuriem vismaz cilvēka eksistence nav iedomājama un arī iespējama. Sēnes ir mūsu matos, mūsu ādā, gaisā, kuru elpojam, un barībā, no kuras pārtiekam, pamazām oksidējoties, lai beigu galā paši pievienotos grandiozajai sēņu karaļvalstij. Sēnes ir viss, un viss ir sēne, akurāt tāpatiņ kā māksla. Mēs to izliekamies nemanām, bet tāpat jūtam. Tepat, blakus, iekšā, serdē, gaisā un gaismā.

Elle – tie esam mēs paši

Signes Baumanes sēne ar nosaukumu Akmeņi manās kabatās ieperinājusies pasaulē, lai pamazām ārdītu ačgārno priekšstatu, ka mākslai – ja tai vispār ir kāda funkcija, izņemot prieku, – galvenokārt ir izklaidējoši izglītojoša jeb morālas rotaļas funkcija. Akmeņi manās kabatās aprāda, ka mākslai (šai konkrētajā gadījumā 88 minūtes ilgai animācijas filmai) varbūt svarīgāk par visu ir būt par psihoterapeitisku līdzekli cilvēku sugas ligu un kaišu dziedināšanā. Šai ziņā Akmeņiem uzkrītoši līdzīga ir Larsa fon Trīra spēlfilma Melanholija, jo arīdzan stāsta ne jau par pasaules galu un citādām apokaliptiskām blēņām (par to pasaules galu lieliski rūpējas psihiski slimi politiķi ar Nerona kompleksu), bet gan par Žana Kokto reiz absinta tvanā izmesto frāzi – tēlu "elle – tie esam mēs paši". Neba velti akmeņi ir režisores = galvenās varones Signes kabatās, ne manās, ne tavās. Analogi – arī paradīze esam katrs pats sev.

Pasaules gals Baumanes sēnē starojas uz visām pusēm kā uzmācīgā un krāšņā ideja par sievietes anihilāciju, vienkāršāk – par pašnāvību. (Interesanti, ka vīriešu klātbūtne Akmeņu organismā aprobežojas ar ekscentrisku dekoratīvu radījumu funkciju – nu, tie "jocīgie", kas ne uz ko daudz vis nav spējīgi – vismaz sievietes saprašanas līmenī… Kā kolorītais vēstures puteklis un n-cik bērnu autors Indulis, piemēram.)

Akmeņi ir arī "nepareiza" filma – tajā stāstījuma intensitāte bieži nomāc vizuālo informāciju, runas ir daudz par daudz, bet tā tomēr nešķiet nevietā lietāta, neperfektā aktiera (autores pašas) dikcija disonē ar jebkādu pareizrunas standartu, tēlu fons bieži ir daudzkrāsaināks par priekšplānu (filmas zīmējumos) – viss kaut kā vēkšpēdu. Jo šī ir ļoti intīma publiskā pasaule (ja vien publisks spēj būt intīms – tomēr tikpat labi šādu jautājumu var adresēt jebkuram reliģiju sludinātājam, baznīcas kalpam, ticība tak nav masveida fenomens, masveida mēdz būt histērija vai apmātība…).

Amizantais cinisms sit pa nagiem

Akmeņi ir kultūras arhetipos sakņots organisms, ne īsti zvērs, ne augs – ne īsti glezniecība, ne īsti aktierfilma, kaut gan aktieru un bilžu tur ir tik daudz. Zaķulis, vilcēns un lācītis nāk no Ezīša miglā pasaku meža, un diez vai tas ir dikti latvisks, vien ūpja un pūces pietrūkst. Ginekoloģiskās detaļas ar drebošiem tārpiņspermatozoīdiem un vagīnām kā puķēm tepat blakus. Vēstures daidžests "tiem, kas nerubī fišku" par latviešu tautas unikālo situāciju XX gadsimtā neuzbāzīgās piedevās – hop, hop, galopā. Vai šis stāsts ir pārāk universāls? Vai varbūt tas ir pārlieku lokāls, sevī iekapsulējies kā viens stulbs gadījums no vienas neirotiķes vienas dzīves? Gan jā, gan nē. Gan dzīvnieks, gan augs. Turklāt – nekur jau nav teikts, ka "Signes story" nav veikla autores fikcija, mīts, nopulēts līdz dimanta oliņas gludumam. Ticēt Akmeņiem manās kabatās ir tāpat kā ticēt, ka tavos matos aug sēnes. Tā ir, bet tā nav.

Protams, šī dihotomija tracina. Tā neļauj atslābināties veselīgam smējienam (drusku tā kā kauns smieties par citu cilvēku dedzīgo vēlmi darīt sev galu), neļauj arī iegrimt seriozā intelektuālā meditācijā par "sievietes pasauli kā tādu" – autores amizantais cinisms sit pa nagiem, panākot to atsvešinātības distanci, kas liecina par labu garšu – gaumi. Neuzbāzties, bet būt pamanāmai.

Animācijas filmas pluss neapšaubāmi ir tas, ka šī ir filmu pasaule, kurā vispār pēc definīcijas nav robežu. Proti, nav tādu vārdu kā "neiespējams" un "neticams". Bet šī brīvība slēpj arī bīstamu risku – būt "pārāk", būt "par daudz" (un brīžam faktu, notikumu, tēlu, tekstu, mūzikas ir par daudz – nu, vismaz man, lai emociju/domu koncentrācija nesmacētu apziņas uztveres spējas). Brīžam sāk jukt, kuras pakāpes radinieces autorei ir visas šīs suicidālās misijas priesterienes – tēliem pietrūkst individualizācijas formālo kruķīšu. Bet tie ir tīrie sīkumi – kā vasarraibumiņi uz mūžības skumīgā vaiga.

Jo ar vienu – un galveno – lietu Signe Baumane tiek galā. Viņa piedāvā pārliecinošu alternatīvu "normālai" standarta dzīvei – komfortablai bezproblēmu eksistencei, kādu vajadzētu dzīvot nost katram likumpaklausīgam pilsonim jebkur – Ķīnā, Mozambikā, Jaunzēlandē vai Latvijā. Jo – visām aitām garšo siens, visām pelēm – siers. Melanholija un depresija nav garšīgas. Tās uzbudina, satrauc, liek justies nevietā, nelaikā, nekurienē. Micēlijs raisa niezi, sporas kairina smadzenes, savukārt halucinogēnais mikotīns bojā aknas, stimulējot plānprātību. Ko man iesākt ar tādu ķermeni, kam apziņa brēc – tava dziesma nodziedāta, tava laime izspēlēta, tava zeķe noplīsusi, tava saule pazemē, stāvi vien pie ratiem!

Melanholijā Trīrs pajokoja un lika pasaules galu gaidīt zaru būdiņā. Baumanes versija ir patīkamāka – ļauties ūdeņu valdzinājumam. Kā nārai, kā undīnei, kā vēzītim, kā pelējumam aļģēs. Folkloristiskā un mītiskā alternatīva būšanai ir nebūšana – esme versus neesme, saule – mēness, sieviete (dzīvība) – vīrietis (nāve), pārtapšana zīmē, rakstā, simbolā, sakrālajā esencē, kur domai nav vietas, vien sajūtai – ir, ir, ir! Esmu, esmu, esmu un būšu, būšu, būšu – par spīti savai depresijai, par spīti savai sievišķībai, par spīti likumībām un likumiem, par spīti dabai un fantāzijai, par spīti realitātei, kas nonāvē. Pat par spīti ne-zvēramne- augam, kas apjož un savaņģo visu būtni. Realitāte tāda, kāda tā ir, man neder. Tāda kā uz papīra, celuloīda, pikseļos un datororganismu micēlijā – lai nu tā būtu. Skatītājiem nāksies samierināties.

Akmeņi manās kabatās **** 
Kinoteātros Splendid Palace un Kino Citadele

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja