Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Filmas Atbrīvošanas diena recenzija. Ērgļi nebrīvē nevairojas

Režisoru Mortena Trovika un Uģa Oltes dokumentālais darbs Atbrīvošanas diena paplašina jēdziena "mūzikas filma" robežas. Latvijas pirmizrāde notiks 24. martā, un no 31. marta filma būs skatāma visur Latvijā.

Kopenhāgenā šajās dienās notiek dokumentālo filmu festivāls CPX:DOX, kurā Eiropas pirmizrādi piedzīvo Norvēģijas un Latvijas kopražojums – Mortena Trovika (Norvēģija) un Uģa Oltes (Latvija) filma Atbrīvošanas diena/ Liberation Day. Un gandrīz vai dusmas par neizbēgamo faktu, ka festivāli mēdz savu un publikas ērtību labad izgudrot visādas tematiskās atvilktnītes, kurās sašķirot filmas pēc formālām pazīmēm, pat ja tās acīmredzami kāpj pāri savas atvilktnītes malām. Tā arī ar Atbrīvošanas dienu – pasaules pirmizrāde Amsterdamas Starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā (IDFA) notika programmā Music Documentary, arī Kopenhāgenā tā "ietagota" kā mūzikas filma, lai gan nepārprotami skaidrs, ka darba problemātika nebūt neaprobežojas ar vienas mūzikas grupas kārtējo koncertu.

No otras puses, filma nebūtu ne uz pusi tik iedarbīga, ja slovēņu grupas Laibach mūzikai nebūtu tik jaudīgs un vērienīgs skanējums (trešo dienu netieku vaļā no himniskā The Whistleblowers...), ja solista Milana Frasa vokāls nebūtu tik "īpatnējs", kā rakstīja Ziemeļkorejas avīze, un ja mūzikai vispār nebūtu tādas, banāli sakot, burvju varas, kas dzēš politiskās, ideoloģiskās, etniskās un jebkuras citas atšķirības. Taču par to mazliet vēlāk.

Sprādzienbīstama iecere

Ko vēl var uzdāvināt svētkos valstij, kura apgalvo, ka tai viss jau ir? Norvēģu režisors, mākslinieks un nemiera cēlējs Mortens Troviks nolemj – varbūt būtu veselīgi un amizanti mazliet tā kā iekniebt sānā, tā kā iedunkāt... Ne jau lai pamostas – uz to ir maz cerību –, bet lai vismaz sapurinās un kaut uz mirkli izbrīnā iepleš acis. Tomēr šis nav vienkāršs puišeļu huligānisms "piezvanīt pie durvīm un aizlaisties", Mortens uz savu provokāciju iet vairākus gadus un organizē to visaugstākajā līmenī gan no kvalitātes, gan ideoloģiskā pamatojuma, gan institucionālā viedokļa.

Laimīgi sagadījies, ka pa šiem gadiem Mortens Troviks ir iepazinies ar Latvijas kinoprofesionāļiem no Vides filmu studijas un ņem viņus līdzi savā piedzīvojumā – operators Valdis Celmiņš, režisors Uģis Olte un producents Uldis Cekulis šeit ir VFS aisberga redzamākā daļa, bet vispār tas ir kārtīgs kopražojums ar pamatīgu Latvijas puses dalību gan radošajā grupā (arī skaņa un montāža), gan menedžmentā.

Protams, Mortena Trovika iecere ir sprādzienbīstama, to jūt visi neatkarīgi no spējām artikulēt savas bažas – gan žurnāliste, kura noķer režisoru lidostā un neprot paskaidrot savu jautājumu: "Vai esat nobijies?", gan animētajā titrā pieteiktais "The Official – Mr. Ryu", kurš sakompilējis grupas Laibach grēku un noziegumu sarakstu vienā iznīcinošā runā, kas apstulbina visus svinīgā banketa dalībniekus. Mortens liek pretī lielisku demagoģiju un "vārdošanas" spējas, un šis filozofiskais skats uz notiekošo (ieskaitot pasaulslavenā filozofa, Laibach tautieša Slavoja Žižeka komentāru) ir viena no tām kvalitātēm, kas uzskatāmi kāpj pāri "mūzikas filmas" atvilktnītei. "Mani neinteresē miers," saka Mortens Troviks. "Mani interesē patiesība, un reizēm patiesība noved nevis pie miera, bet pie pārmaiņām."

Cenzūra sagādā zilumus

Un tagad, kā solīts, par mūziku. Ne par to, kā skan Laibach, bet par to, ka vispār skan un ieliek šajā skaņā dvēseli – kaut arī dumpīgu un korejiešiem nesaprotamu. Man ir aizdomas, ka Mortenam – ar visu viņa spēju "izrunāt vilku no meža" un argumentēt pilnīgi jebko – būtu daudz grūtāk noorganizēt Ziemeļkorejā kādu laikmetīgās mākslas projektu vai "nepieradināta" teātra izrādi; mūzika nobruģē ceļu pāri visiem šķēršļiem un sasniedz mērķi, kaut ceļojums nav viegls un cenzūra sagādā visādus zilumus un nobrāzumus. Tāpēc manā skatījumā filmas kulminācija ir tas mēģinājums uz pustukšās skatuves, kad solista Borisa Benko balss skan unisonā ar korejiešu mūzikas skolas meiteņu balstiņām un visi klātesošie piedzīvo mūzikas brīnumu, neslēpjot emocijas. Vai varbūt tas skumjais atplūdu brīdis, kad Mina Špilere it kā viena pati dzied klasisko Across the Universe, – pēc Mortena skarbās instruktāžas, kas liecina, ka oficiālā cenzūra brutāli nospārdījusi iecerētā koncerta aprises un, kas pats dīvainākais, Laibach dumpinieki ļaus tam notikt.

Un finālā, filmas pēdējās minūtēs, – formālā kulminācija, uz kuru virzīta notikuma dramaturģija visas filmas garumā, visas pūles un ciešanas, skaidrošanās par kabeļiem un prožektoriem... un galu galā tāda Kongresu nama zāle ar tikli izgaismotām skatītāju rindām, un Laibach enerģija tik totāli neiederīga šajā vietā, kur, jā, ir tūkstotis skatītāju ar arodbiedrības ielūgumiem, bet nevienam "nevienā acī". Tas ir dīvaini, kāpēc mūzikas spēks, kas iepriekš "strādāja neaicināts", pēkšņi izslēdzas tieši tajā brīdī, kura dēļ visi tā pūlējušies. Varbūt ir kā tajā vecajā anekdotē – ērgļi nebrīvē nevairojas.

 

Atbrīvošanas diena @@@@

Dokumentālā filma. Norvēģija, Latvija. 2017.

Režisori Mortens Troviks un Uģis Olte.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja