Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Filmas M.O.Ž. recenzija. Izklaides šausmu teritorijā

Režisora Aika Karapetjana privātās izklaides šausmu žanra teritorijā ir pietiekami aizraujošas pat žanra nemīlētājam

No laba prāta es droši vien nebūtu gājusi šādu filmu skatīties – nav jau vairs pusaudža gadi, kad tā vien gribas dzīvei asumu piešķirt visiem iespējamiem līdzekļiem, kaut vai tīšām lienot tur, kur "būs bailīgi". Tomēr, ja nu reiz latvju kino fana entuziasms liek skatīties visu, kas vien Latvijā uzfilmēts, jaunajai repertuāra vienībai var piemeklēt arī dažus potenciālos vilinājuma punktus, kas galu galā – pretēji žanra likumiem uzreiz atklāšu finālu – attaisnojas ar uzviju.

Bezbudžeta brīvībā

Piemēram – ja man vispār jāskatās šausmu kino, protams, labāk lai tā ir studijā Lokomotīve tapusī Aika Karapetjana filma M.O.Ž. (vēl mani interesētu Jāņa Putniņa un Dāvja Sīmaņa šausmenes, ja viņi kādreiz izdomātu tādas uzņemt). Skaidrs, ka Aiks Karapetjans ir tāda līmeņa režisors, kuru neinteresē iespēja filmējot iztērēt kečupa spaiņus asiņu imitēšanai un plosīt skatītāja ausis ar sievišķu spiedzienu griezīgajām frekvencēm. Daži spiedzieni un kliedzieni tomēr atskan, taču pamatā skaņas partitūra balstās uz reāliem (un tikai mazliet sirrealizētiem) trokšņiem – tikai mazliet skaļāka elpa, tikai mazliet dobjāki sirdspuksti, tikai mazliet nervozāk iečīkstas skapīša durvis, un pavisam skaļi cērtas durvju virtenes bagātnieka savrupmājas nebeidzamajās anfilādēs – acīmredzama (un tikai mazliet banāla) metafora neiespējamībai aizbēgt no sevis, lai cik daudz durvju tu mēģinātu aiz sevis aizvērt.

Dialogu ir tik maz, cik vien iespējams, un vēl labāk būtu, ja nebūtu nemaz – konceptuāli tāds eksperiments iederētos šajā filmā, kas viegli elpo bezbudžeta nepiespiestajā brīvībā. Ir varbūt ķecerīgi tā teikt, un nevajag nevienam režisoram novēlēt strādāt pilnīga bezbudžeta apstākļos, tomēr šķiet acīmredzami, ka filmai nākusi par labu Karapetjana attieksme, kuru viņš deklarējis vairākās intervijās pirms pirmizrādes, – naudu filmai neviens nav devis, tātad autori nevienam neko nav parādā un var arī filmu nevienam nerādīt, ja nesanāks. Ideālā gadījumā šāda attieksme paredz filmā ielikt tikai to, kas sanāk, un pabeigt to nevis tad, kad finansētājs prasa atskaitīties, bet tad, kad ir patiešām sanācis. Nu, vai arī pašam apnīk čakarēties, bet pietiekami paškritiskais Karapetjans šādu variantu, šķiet, skatītājiem nerādītu.

Pat ēdiens izskatās biedējoši

Spēcīgs filmas trumpis ir izcilais operatoru darbs. Tas jau arī līdz šim nebija nekāds noslēpums, ka Jānis Eglītis filmē lieliski – vēl nesen Lielajā Kristapā saņēmis balvu kā labākais spēlfilmas operators par darbu tās pašas studijas Lokomotīve līdzproducētajā lietuviešu filmā Spēlmanis. Liels prieks, ka Aiks Karapetjans notur Eglīti Latvijas kino, operatora saspringtajā darba grafikā iekļaujot pa kādai spēlfilmai (Karapetjans un Eglītis ir domubiedri kopš režisora diplomdarba īsfilmas Riebums (2007), kopā tapuši arī Cilvēki tur (2012)).

Protams, vienkāršam skatītājam nav iespējams nošķirt, cik filmā ieguldījis otrs operators Jurģis Kmins, taču kopīgā darba rezultāts ir pārliecinošs – šajā filmā pat tipisks smalka restorāna ēdiens uz kantaina šķīvja ar snobiskām mērces svītriņām uzfilmēts neparastā rakursā un izskatās biedējoši un daudznozīmīgi. Starp citu, gan šī ēdiena notiesāšanas ainā, gan citās epizodēs ar dažām neuzkrītošām detaļām, piemēram, divlitru kolas pudeli, smalki norādīts, cik ļoti neiederīgs filmas varonis ir šajā pasaulē, kurā ielauzies, novilkdams oranžo vesti.

Piebildīšu, ka var tikai apbrīnot, cik skaisti un fatāli operatoriem izdevies filmas sākumā uzgleznot tik prozaisko ostas vidi – gandrīz tikpat negaidīti skaisti, kā savulaik Andrejs Rudzāts Dāvja Sīmaņa filmā Pēdējā tempļa hronikas (2012) filmēja dubļus, drupas un armatūras grafiku Gaismas pils jaunbūvē.

Nobīde no realitātes

Iepriekš minētās spēles ar rakursiem daudzas potenciāli klišejiskas vietas filmā padara par svaigu piedzīvojumu un precīzi vizualizē šausmu žanra būtību – vislielākās bailes patiesībā iedveš nevis acīmredzami izdomāti pasaku tēli ar lateksa grima krokām un atņirgtiem ilkņiem, bet tieši tā nemanāmā nobīde no realitātes, pazīstamas lietas un vietas neparastā gaismā, rakursā vai novietojumā. Tāpēc arī pilnīgi pietiek uzlaist meža ainavai sidrabaini zilganu mēnessgaismu, tomātu sulas glāzi nolikt maksimālā tuvplānā, eskorta meiteņu lomām piemeklēt dvīnes un sinhronizēt viņu kustības, iespraust dīķa tālākā krasta pelēkajā ainavā vienu stāvu tajā pašā spilgti oranžajā vestē, un filmas telpa iegūst to nepieciešamo "šizu", kas darbojas labāk par jebkuru motorzāģi.

Gandrīz vai žēl, ka režisors nav izvēlējies savu iepazīšanos ar šausmu kino žanru būvēt tikai ar šādiem minimālistiskiem paņēmieniem, – tas būtu daudz sarežģītāks, bet arī aizraujošāks uzdevums nekā nodarbināt filmas grima mākslinieci Maiju Gundari ar svaigi asiņainu brūču un sašķaidītu galvaskausu darināšanu.

Varētu jau vēl šo to paņurdēt par dažām ne visai attaisnotām idejām – piemēram, diezgan klišejiski smīnošo gleznu iespraudumiem, kas nevajadzīgi atsauc atmiņā, teiksim, Šerloka Holmsa piedzīvojumus sera Bāskervila muižā; tāpat grūti saprast loģiku, uz kuras balstīts filmas dalījums četrās daļās, – būtu asprātīgi, ja tas būtu vienkārši mehāniski sadalīts filmas garums, ignorējot jebkādu dramaturģiju; tikai neienāca prātā ar pulksteni pamērīt... Un neienāca prātā tāpēc, ka garlaicīgi nav, – Aika Karapetjana privātās izklaides šausmu žanra teritorijā ir pietiekami aizraujošas pat žanra nemīlētājam.  

@@@@ 

M.O.Ž.

Šausmu filma. Latvija. 2014.

Režisors Aiks Karapetjans

Lomās: Anta Aizupe, Maksims Lazarevs, Āris Rozentāls 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

2024. gads teātrī. Teātris nav ēka

Gandarījumu ir sagādājuši oriģināldarbi, kas runā par šīs zemes cilvēkiem, viņu vēsturi un šodienu, cerībām un vilšanos, stereotipiem un vērtībām

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja