Ceru, ka Latvijā atradīsies pietiekami plašs kinointeresentu loks, kam būs svarīgi redzēt Vācijā dzīvojošā baltkrievu režisora Sergeja Lozņicas otro spēlfilmu Miglā/V tumaņe (2012), kaut gan ir visi šķietamie "priekšnoteikumi", lai šo darbu ignorētu, – ļoti smagā kara tēma, lēna kinovēstījuma valoda, koncentrēšanās uz realitātes faktūru fiksāciju, psiholoģiski spīdzinošs stāsts par nodevēja meklēšanu starp savējiem un solītās nežēlīgās eksekūciju ainas – tāds detaļās rekonstruēts svina smags "kara bez tiešas karadarbības" (kas nozīmē – nekāda action) pagājušā laika plūdums. Miglā ir pērnā gada Kannu festivāla konkursa dalībniece un FIPRESCI balvas laureāte. Latvija daļēji producējusi filmas tapšanu, un filmēšana noritēja Latgalē.
Partizānu gūsteknis
Darbības laiks – 1942. gads. Darbības vieta – kāda vāciešu okupētās Baltkrievijas sādža, kurā pēc ciemnieku pastrādātās vācu vilciena nolaišanas no sliedēm fašisti sagūsta ciema iedzīvotājus, brutāli izrēķinās ar tiem, taču vienu nez kādēļ atstāj dzīvu un palaiž brīvībā – pie ģimenes. Nav ilgi jāgaida divi partizāni, kas savukārt ņem gūstā izdzīvojušo un ved noskaidrot, kāpēc viņš palicis dzīvs. Vēl konkrētāk – partizāni taču apcietina dzimtenes nodevēju un ved mežā nošaut. Tavas vainas pierādījums ir fakts, ka esi dzīvs. Tas, ka arī karā cilvēkiem vienkārši veicas, partizāniem prātā neienāk. Jo karā dzīve rit po poņatijam (pēc sabiedrības akceptētiem noteikumiem, nevis likumiem – mūsdienu kriminālais un politiskais slengs ideāli piestāv šīs filmas vērtību sistēmai).
Protams, Sergejs Lozņica ir gudrs režisors – viņa filmā partizāni nav nekādi zvēri, un viņu gūsteknis – dzimtenes nodevējs – ir bezgala simpātisks, tikai ļoti, es teiktu – eksistenciāli, apjucis "rūķītis". Režisora māka izvēlēties ideālus aktierus tipāžus ir apbrīnojama. Galvenais varonis divas reizes atrodas eksistenciālā situācijā – nāves priekšā – no svešo un savējo rokas. Turklāt – nedz par ko nebūdams vainīgs. Lūk, simboliskā apziņas un vērtību migla, par kuru runa filmas nosaukumā. Taču viss nav tik vienkārši.
Metafiziskā sajūta, ka mirušais ir dzīvs
Augstāko matemātiku un lietišķo fiziku studējušais, mākslīgā intelekta projektu izstrādi praktizējušais Sergejs Lozņica pamatoti tiek uzskatīts par vienu no visspēcīgākajiem dokumentālā kino autoriem Eiropā (katrs, kam laimējies redzēt viņa dokfilmas Ainava, Portrets, Fabrika, Artelis, Blokāde, Izrāde, Ziemeļu gaisma – tās visas ir starptautisku kinofestivālu godalgotas –, sapratīs, ar kāda mēroga režisoru filosofu darīšana). Sergeja Lozņicas firmas zīme ir spēja dokumentā – faktā, sejā, bildē, troksnī, runā – iedvest koncentrētu metafizisko sajūtu, ka mirušais ir dzīvs. XXI gadsimta pirmajā desmitgadē Lozņica bija t. s. Pēterburgas dokumentālā kino skolas līderis.
Tad ar savu dokumentālista pieredzi viņš ķērās pie spēlfilmu režisūras – 2010. gadā tapusi Mana laime/Ščastje mojo, sirreāla šausmu filma, satricinoša līdzība par to, kā vēsturiskie grēki atmaksājas mūsdienās. Krievijā šī filma izraisīja patriotisku histēriju (varu iedomāties, kādu reakciju tā izsauktu Latvijā, ja filmas varoņi būtu latvieši) – Lozņicu burtiski nolādēja un apsūdzēja rusofobijā, antisovetismā (pat pēc sovetu kraha), simpatizēšanā vācu nacismam. Taču, kā atzīst kritiķis Mihails Trofimenkovs, "šīs baisās pasakas varonis – jauns puisis – ne tik daudz izstaigāja visus vēstures elles lokus, cik par savas personīgās identitātes cenu pārliecinājās, ka eksistē tikai viens grēcīgs vardarbības loks, pa kuru kustas cilvēce. Nav nekādu "viņi" un "mēs", cilvēki nez kādēļ iedomājas, ka karā tie cīnās ar ienaidnieku, kaut gan uzvar paši sevi".
Analīze absurda murga formā
Esmu drošs, ka arī filmā Miglā jautājumi, kuram taisnība, kurš vainīgs, kurš ko nodevis un kurš tiesīgs lemt par citu dzīvību, būs ne mazāk dzeloši. To, ka režisors tiecas pēc padomju laikos iesakņotā mīta par "mūsu kopējo uzvaru Lielajā Tēvijas karā", t. i. Otrajā pasaules karā, demitoloģizēšanas, sola jau pirmā filmas epizode – vērienīgs, Brēgela otas cienīgs panorāmas planējums pāri stacijai, kurā tikko kas svarīgs noticis. Filmas epilogs ir kā citplanētieša skats uz vēsturisku faktu – ekspozīcija fiksēta, tālāk seko situācijas analīze.
Miglā šī analīze iegūst absurda murga formu – lielāko filmas laiku divi partizāni ved nezināmā un nesaprotamā virzienā savu gūstekni – baltkrievu vīriņu ar jocīgo vārdu Suščeņa (fantastisks ir jaunā aktiera Vladimira Svirska darbs) – uz nošaušanu, kaut viņa vaina nav pierādīta un… nav pierādāma, jo nekādas vainas taču nav. Filmas sirreālo gaisotni palīdz uzburt izcilais operatora veikums – Miglā filmējis rumānis Oļegs Mutu, kurš pielicis roku Eiropā slavenajām filmām Lazaresku kunga nāve un 4 mēneši 3 nedēļas un 2 dienas. Filmas mākslinieks ir Jurģis Krāsons.
Atceros, jaunībā lasot ievērojamā baltkrievu rakstnieka Vasiļa Bikava stāstu Miglā, man skudriņas skrēja pār muguru. Kinoapskatnieki ir vienisprātis – Bikava proza Lozņicas filmā ir guvusi autentisku kinoformu, kuras vienīgais trūkums ir tas, ka trūkumu nav. Latvijas skatītājam pasviedīšu vēl kādu āķi – Lozņica savā filmā ārkārtīgi dziļi liek domāt par mums, šodienas sabiedrībā tik aktuālo tēmu – ko tas vispār nozīmē "sadarboties ar režīmu". Vienalga – okupantu krievu vai okupantu vācu.
Miglā
Vēstures drāma. Vācija, Nīderlande, Baltkrievija, Krievija, Latvija. 2012.
Režisors Sergejs Lozņica