Režisors Džeimss Grejs pieder pie to kinotalantu kopas, kuru darbiem ir ārkārtīgi augsts profesionālais novērtējums, taču gandrīz vai iracionālu, neizskaidrojamu iemeslu dēļ Greja filmas nav izpelnījušās plašu popularitāti "tautas masās". Kaut gan visas četras viņa spēlfilmas ir emocionāli uzrunājoši mūsdienu stāsti par dzīvi – ar vienu būtisku piebildi. Tie ir stāsti par emigrantu vidi, savā ziņā noslēgtu kopienu, kurā valda savi likumi, un tie atšķiras no "universālajiem" Amerikas – laimes un demokrātijas vērtību zemes – sadzīves noteikumiem. Gan Greja Mazā Odesa (uzņemta 1994. gadā, kad režisoram bija 25 gadi), gan Jardi, Mums pieder nakts un Divi mīlētāji (2008., ar Vākīnu Fīniksu un Gvinetu Paltrovu, manuprāt, viņas labākajā kinolomā) stāsta par multinacionālas bandītiskas kopienas vai konkrēti krievu un ebreju diasporas "iekšējo dzīvi" noteiktos Ņujorkas rajonos, piemēram, leģendārajā Braitonbīčā, kurus tie apdzīvo un kontrolē un kuros dzīve norit pavisam citādi nekā Manhetenā vai, dies’pas’, Volstrītā.
Greja filmas varētu dēvēt par autobiogrāfiskām – tai nozīmē, ka pats režisors ir ukraiņu/ebreju imigrantu, kas XX gadsimta sākumā no Krievijas un Ukrainas iebrauca Amerikā sākt jaunu dzīvi, mazdēls. Savās filmās viņš "atsauc atmiņā" bērnības un jaunības pieredzi – stāstus par ieceļotāju kopienu un klanu kopdzīvi no XX gadsimta 80. gadiem līdz gadsimtu mijai, kur izdzīvošana bieži vien saistās ar likuma pārkāpumiem. Kaut gan pats, protams, nav bijis bandīts ar kriminālu pieredzi.
Viena pati Amerikā
Piektā Greja filma Reiz Ņujorkā (oriģinālnosaukums gan ir pulka prozaiskāks – Imigrante) šķietami aizsāk jaunu pavērsienu režisora daiļradē. Vispirms – tā ir vizuāli izcili (operators Dariuss Hondži) uzfilmēta vēsturiska kostīmdrāma, turklāt tīrs žanra produkts – melodrāma, kuras darbība noris 1921. gadā, kad pa Hudzonas upi uz Ņujorkai tuvo Elisas salu peld kuģis ar kārtējo bēgļu "kravu". Grejs kādā intervijā skaidro, ka tieši 1921. gadā Elisas salas šķirošanas punktā nokļuva arī viņa vecvecāki. Un lepojas ar faktu, ka viņš ir pirmais kinorežisors, kas saņēmis atļauju filmēt nevis dekorācijās, bet reālajā Elisas salas migrācijas un iebraucēju šķirošanas punktā.
Elisas salu no Brīvības statujas šķir nieka 400 metru, metāla sieviete ar lāpu ir kā sirēna visiem, kas tuvojas jaunai pasaulei un jaunai dzīvei.
Tādas ir arī polietes Eva un Magda Cibuļskas, māsas, kuras ierodas Amerikā, lai sastaptu sapņoto brīvību un sāktu to "jauno dzīvi". Bet Elisas šķirotavā Magdai atklāj tuberkulozes pazīmes un nosūta uz karantīnu, sava veida cietumu, no kura parastais ceļš – deportācija. Eva – franču aktrises Marionas Kotijāras lieliskajā tēlojumā – izmisumā sola darīt visu, lai māsu no karantīnas izpestītu. Turklāt arī pašai Evai rodas vēl kāds neparedzēts šķērslis – radinieku adrese, kuru Ņujorkā norādījusi Eva, izrādās "nederīga", jo tādu Cibuļsku tur neesot. Varat iedomāties, kāda ir sajūta cilvēkam, kas attapies pavisam viens otrā pasaules malā…
Bordeļa gūstā
Tad Greja sižeta spēlē par divu māsu neapskaužamo likteni uzrodas otrs pāris – "vienkārši jauns vīrietis" Bruno (Vākīns Fīnikss) un iluzionists Orlando (Džeremijs Reners). Bruno uzaicina Evu pie sevis uz mitekli, Eva gatava ik sekundi aizsargāt godu, jo tāpat, par skaistām acīm, taču svešinieces uz mājām nesauc. Tā arī ir – Bruno nav vienkārši vīrietis pelēkā uzvalkā, bet gan acīgs suteners, starp atbraucējām uz Ameriku meklē glītas meitenes pikantu deju un dziesmu numuriem savā bordeļa un kabarē apvienojumā. Dekadentiskam sapnim līdzīgās kabarē ainas Evas apziņā šķiet vienlīdz izaicinoši pievilcīgas (vieglā laime, tirgojot savu miesu) un šerminošas, kad ieklausies bordeļa pirtī nonākušo meiteņu stāstos. Bordeļa saimnieces lomā ievērojiet Jeļenu Soloveju – kādreiz PSRS pazīstamu ļoti smalku krievu aktrisi, kura Grejam trijās viņa filmās jau bijusi sava veida talismans/ imigrācijas lauzto likteņu zīme (Solovejas kinokarjera ASV nav izdevusies). Eva paralēli darbam pie Bruno neatlaidīgi turpina izpestīt māsu Magdu no karantīnas. Savukārt suteners Bruno pats nepamana, ka ir nopietni iemīlējies savā "gūsteknē". Tad uz skatuves (filmas darbībā) uznāk cirkus burvju/triku meistars Orlando, kurš sāk sacensību par Evas sirdi. Nelaime tikai tā, ka arī Bruno un Orlando saista ģimenes saites – viņi ir brālēni. Un katrs gatavs uz galējiem līdzekļiem, lai izcīnītu savu laimi. Tomēr Greja filma neiegāžas operiskā sentimentalitātē.
Reiz Ņujorkā ir nopietns darbs par visspēcīgāko instinktu pēc izdzīvošanas alkām – tā ir lēna, skaista filma par asins balsi. Māsa glābj māsu – visupirms jau no nāves un deportācijas ķetnām –, brālēns cenšas glābt brālēnu no apsēstībām. Vai šajā instinktu karā būs uzvarētāji?
Reiz Ņujorkā ****
Melodrāma. Režisors Dž. Grejs. ASV.
Lomās M. Kotijāra, V. Fīnikss, Dž. Reners