Pirmajā acu uzmetienā – divi radikāli atšķirīgi darbi; grūti iedomāties, kas kopīgs varētu būt pasaules mēroga klasiķa Franka dramatiskajam pētījumam par Izraēlas premjera slepkavu un sievieti, kura dzemdē viņam dēlu, ar debitanta Eglīša optimistiski spraigo uzvaras stāstu par letiņu ambīcijām un to realizēšanu sporta automobiļu pasaulē. Taču, ja ieskatās, kopīgais ir. Nu labi, tā pirmā ir gluži "tehniska" lieta – abas filmas kinoteātru repertuārā nonāks apmēram pēc mēneša, 2015. gada janvārī; no sirds rekomendēju gan vienu, gan otru. Tā otrā – šīs filmas blakus visām citām bēdīgajām un priecīgajām sižeta līnijām ir stāsti par tēviem un dēliem.
Sprādzienbīstamā teritorija
Hercs Franks šo filmu, protams, apzināti nebūvēja kā savu pēdējo. Viņa līdzautore talantīgā režisore Marija Kravčenko filmas ievada aizkadrā pat saka – mēs it kā neticējām, ka te vispār iznāks filma. Kadrā tobrīd klusē Hercs Franks, un varbūt viņš tomēr zināja, kā tas būs.
Filmā Baiļu robeža satiekas motīvi no daudzām Herca Franka filmām, sākot jau ar pašiem pirmajiem kadriem – virsskats no putna lidojuma uz izkaltušu, izmocītu zemi, gluži tāds pats, ar kādu sākās Franka iepriekšējā filma Mūžīgais mēģinājums (2009), un toreiz režisors šo ievadu raksturoja kā "mūžīgās Izraēlas tēlu no Dieva skatpunkta". Šī metafora ir būtiski svarīga arī filmas Baiļu robeža kontekstā, jo tieši šīs "mūžīgās Izraēlas" dēļ Igals Amirs kļuva par slepkavu. Un tā ir radikāla atšķirība starp šo filmu un Franka veidoto savulaik tikpat izaicinošo slepkavas grēksūdzi Augstākā tiesa (1987) – tur uz nāvi notiesātais Valērijs Dolgovs bija nogalinājis naudas un mantas dēļ, bet Igals Amirs to darīja idejas vārdā.
Tas arī ir pirmais pavediens, kas piesaista slepkavam intelektuāles Larisas uzmanību – naivs ideālists, gribējis glābt valsti un izvēlējies varbūt pārāk izmisīgu soli, "bet viņš gribēja glābt arī mani, tāpēc vien nedrīkst viņam tik vienkārši uzmīt ar kāju...". Larisa nolemj palīdzēt cilvēkam, "pret kuru ir visa valsts".
Šis ir tas pretnostatījums, kura dēļ man filmas nosaukumā drīzāk būtu gribējies ieviest jēdzienu "naids" – tik fiziski sajūtama visas filmas garumā ir agresija un nežēlīgā cietsirdība, ar kādu par Amiru un vēlāk par viņiem abiem runā ikviens garāmgājējs, kam vien pievēršas kamera. Var ticēt vai neticēt mīlestībai, kas dzimusi starp Igalu un Larisu, taču apkārtējo naids ir acīmredzams, un tas šo stāstu iežņaudz permanenti sprādzienbīstamā teritorijā – ja nesprāgs tagad, varbūt sprāgs pēc gadiem, kad viņu dēls būs pieaudzis. Jo varbūt viņam nebūs tās nesatricināmās pārliecības, ar kuru Igals šobrīd stāsta savus garos telefonstāstus par Bībeles sižetiem, piemēram, par Gideonu, kurš neticēja, ka viņam lemts izglābt izraēļu cilti, jo "kas gan es esmu – parasts puisis ar nevienam nezināmu vārdu...".
Gideons šīm šaubām tika pāri, tāpat kā Igals savā pārliecībā, bet vai tēvs varēs iedot dēlam spēku cauri cietuma sienām, pa telefona vadiem vien?
Kamera un brilles
Kad filmas Flashback (2002) tapšanas laikā Hercam Frankam bija jāļaujas sirds operācijai, viņš aicināja savu draugu operatoru Grigoriju Maņuku to filmēt. Tā tapa kadri, kuriem nav precedenta pasaules kinovēsturē, – uz ekrāna pukst dokumentālista sirds šo vārdu visburtiskākajā nozīmē. Toreiz Franks teica – ja operācija izdosies, būs filma, ja ne – nu, tad nofilmēsi manas bēres.
Filmā Baiļu robeža ir arī bēres – ļoti taktiski, ar dažām precīzām detaļām iezīmētas. No šīm detaļām visiedarbīgākās ir tās, kam pat nav sakara ar izvadīšanu, – grāmatplauktā bezmērķīgi guļ Herca Franka kamera, kuru viņš reti izlaida no rokām, un starp papīriem ieslēpušās viņa tik pazīstamās brilles.
Finālā filma, protams, atgriežas pie mazā zēna, slepkavas dēla, taču tie – vismaz manās sajūtās – tomēr ir gluži kā paša Franka filmēti kadri – tik ļoti viss atgādina viņa filmu Raudu mūris (1998) ar tās reliģisko poētiku un saules gaismu, ko baltās akmens sienas atstaro divtik. Tajās mūra spraugās arī pats Hercs Franks ir spraudis zīmītes ar lūgumiem Visaugstākajam.
Defekti pārvērsti efektos
Nu tiešām dīvaini tagad sākt runāt par sparīgu latviešu kompāniju, kuras šķietamais neprāts tomēr atrisinās laimīgi, izdodas pilnīgi viss, kas iecerēts, – "bez problēmām, vēsā mierā!" –, un happy end ar Dakaras rallija medaļu (patiesībā pat ne tik daudz medaļa kā viss mērķtiecīgi būvētais uzvaras gājiens visas filmas garumā) izsauc vētrainus un ilgus aplausus pirmizrādes publikā. Izlīdzēsimies ar banālo "tāda ir dzīve", un filma Vēsā mierā apliecina, ka dzīve var būt intensīvi piepildīta un laimīgi rezultatīva, ja tai ir mērķis – kaut arī šķietami neprātīgs. Visi pa ceļam piedzīvotie sarežģījumi ir tikai nepieciešami dzīves dramaturģijas elementi.
Spilgts filmas motīvs ir autoru prasme un izdoma, pārvēršot efektos visus iespējamos defektus, ko solīja materiāls vai varbūt finansējuma trūkums uzņemšanas procesā. Piemēram, filmas darbības vide ir ārkārtīgi garlaicīga un vienveidīga, sākumā vieni vienīgi angāru iekšskati un mašīnu dzelži, taču autori ar enerģiski kustīgu filmēšanas manieri, mainot ātrumu un izvēloties atbilstošu mūziku, pārvērš filmas ievadu aizraujošā mūzikas klipā, kas sadraudzē skatītāju ar šo šķietami neizteiksmīgo filmas telpu.
Tāpat dažādas vienkāršam prātam neuztveramas tehniskas detaļas, kas varēja stāstu padarīt par nesaprotamu mudžekli, šobrīd pārvēršas azartiskā cīniņā ar nelietīgo inverteru, skatītājs no sirds tur īkšķi par simpātiski inteliģento inženieri "frankenšteinu" Oļegu un nemaz nemēģina iedziļināties problēmas būtībā. "Te būs tāda hrenovina, te iedegas lampiņa, un viss – var braukt!" – un ar to pilnīgi pietiek.
Vai arī – grupai nepietiek naudas, lai dotos OSCar ekipāžai līdzi Dakaras rallijā, un paldies Dievam! – klišejisku tuksneša skatu pārmērības vietā autori (un skatītāji) visu rallija spriedzi izdzīvo caur mājās palicēju sieviešu lakoniskajām replikām.
Un pats galvenais. Filma iegūst pavisam citu jēdzienisko slodzi caur to, ka OSCar fanātiķu komanda ir nevis nejauši sapulcējušies kaimiņi un domubiedri, bet tēvi un dēli. Direktora Haralda Ulmja dēli Kristaps un Ingus ir automehāniķi, fanātiķa konstruktora Andra Dambja dēli Kaspars un Kristaps ir viņa "labā un kreisā roka", Kristapa klade ir visas komandas bībele, viņš pats – nozīmīgs elements komandas smadzeņu aparātā, tehniskais direktors. Pavisam cits piepildījums tēva dzīvei šajā stāstā, lai gan tuksnesis ir gan te, gan iepriekš aprakstītajā filmā. Banāli, bet fakts.