Laika ziņas
Šodien
Migla
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Gaismas briedums. Dzejas krājuma Klēpis recenzija

Ruta Štelmahere. Klēpis. Rīga: Mansards, 2011. Pārliecinošs poētisks stāsts par to, kas dzejnieci notur gaismā starp veldzes un zaudējuma krastiem.Rutas Štelmaheres krājumu Klēpis, par kuru dažas daudzsološas atsauksmes mani sasniedza, grāmatu vēl nelasījušu, vēru vaļā ar gaidām un mazām bailītēm vilties, kā jau tas dažkārt tādās reizēs gadās.

Autore ir arī māksliniece, un par to liecina ne tikai grāmatas noformējums, bet dzejas tēlu krāsu gammas grāmatas lappusēs. Par noformējumu - nu jau pēc grāmatas izlasīšanas - jāsaka, ka tas ir veiksmīgs gan ilustrēdams, gan papildinādams saturu, taču tam netraucēdams vai to, kā tas arī dažkārt gadās, lieki nepazeminādams vai neaizēnodams.Cita veiksme - grāmatas nosaukums. Tepat Latvijā šai ziņā ir zināmas pavisam ekstravagantas pieejas, piemēram, Rokpeļņa Nosaukums, bet es piederu pie tiem, kas konservatīvi uzskata, ka grāmatas, it īpaši dzejas krājuma, nosaukums nevar būt tukša spēle (lai gan, saprotams, varētu nosirmot tēzēs un antitēzēs par to, kas ir «tukša spēle»). Klēpis - konceptuāli precīzs un ietilpīgs metatēls, kas pats par sevi iezīmē gan krājuma saturu, gan formu - turklāt līdz pat atbilstošas formas tēlu izvēlei («pieliecoties piena/ aplis kļūst bezgalīgs» 16. lpp.).Ar savu rokrakstuGrāmata uzrunā un silda. Tiešām. Turklāt nevis ar banālām saldsērīgām skumjām krītošu zvaigznīšu atspulgos vai sentimentāli pienīgiem tēliem, bet ar klātbūtni dzīvē, noturoties gaismas pusē.Krājums iesākas, attinas nesteidzīgi, mierīgi. Arī poētikas slāņainība, šķiet, vēl tikai briest un gaida vārdus. Līdztekus visām neapšaubāmajām šī krājuma kvalitātēm - gudras sievietes lirisms, pasaules maigs, bet redzīgs un dziļš tvērums, patiesa, asinsīsta zemes un dzimtas balss - es līdzīgi kā jebkurā nopietnā dzejā meklēju dzejoļus, kas būtu raksturīgi tikai un vienīgi konkrētajam autoram, jeb - dzejoļus, kurus tādā veidā un manierē spētu uzrakstīt tikai šis autors. Tas ir viens no svarīgākajiem augstas raudzes dzejas rādītājiem. Un Rutas Štelmaheres grāmatā tādu dzejoļu ir ne viens vien, sākot ar «nemazgātie trauki stāv pat uz putnu būra» (24. lpp.) un «pār logu kā katliņa malu izlijis ievārījums» (25. lpp.). Abi dzejoļi iezīmē izteikti individuālu pieeju poētikas veidošanā, kas turklāt pauž dziļi personīgu telplaika izjūtu. Liels pētījums sanāktu no tā vien, ja varētu salīdzināt dažu citu dzejnieču, piemēram, A. Manfeldes, laika un zūdamības tēmu dzejā ar Rutas Štelmaheres «mūs visus kā cukurgailīšus pamazām nolaizīs dzīve/atstājot pašu vidiņu baltu bezgalīgu», bet aina kļūtu vēl kontrastaināka, iekļaujot arī A. Aizpurieti.Krājuma otrā nodaļa iesākas ar biedējošu «nobrukumu» un, manuprāt, vienu no krājuma vājākajām poētiskajām skicēm (29. lpp.). Tajā nav ne izteiksmes, ne satura svaiguma. Tomēr turpinājumā dzejoļi atgūst elpu, piemēram, vienkāršs, bet precīzs ir īsformas dzejolis «sarkani sarkani atspulgi» (31. lpp.). Dzejolis «uz koši sarkana tilta» (33. lpp.) būtu spožs, ja ne nelielais pazeminājums nobeigumā. Arī par abiem turpmākajiem dzejoļiem (34.-35. lpp.) jāatzīst, ka tie, būdami apjomā izvērstāki, rada ne ļoti pārliecinošu iespaidu. Citā dzejolī acīs iekrīt dīvaina vārdkopa: «piedzima neradīts miers» (38. lpp.). Taču nodaļa noslēdzas ar vairākiem labiem tekstiem - «mēs gulējām uz pulksteņu tikšķiem» (36. lpp.) - un it īpaši «ko darīt kad dienu laivas vienmēr nāk krastā» (39. lpp.) ar grodu starprindes enerģiju.Neapšaubāmi spēcīgākā - viss krājuma kodols - ir trešā nodaļa. Pārliecinošs ir jau ievada dzejolis Tējkanna (43. lpp.), kuram gan seko vēl viens kritums - «šausmīgs vakars...» (44. lpp.). Toties dzejolis 8. marts (47. lpp.) - kuru es gan varbūt nosauktu vienkārši «marts», jo dzejoļa konteksts pats piedāvā precizējumu, - ievada virkni ļoti labu dzejoļu. Tiesa, uzmanību pievērš vienveidīgie dzejoļu iesākumi - viņi smaržo; viņa slēpās; viņa brauc -, taču, iespējams, tie iecerēti kā vienojošs stilistisks saistelements.Rutas Štelmaheres poētiku interesanti paplašina divi sirreālistiskākā manierē rakstīti dzejoļi (51.-52. lpp.), kas abi izdevušies pārliecinoši. Varbūt tas liecina, ka dzejniece varētu drošāk meklēt un apgūt arī citas poētiskās izteiksmes teritorijas, kas gan, protams, saistās ar zināmu risku.Dzejolis «kādā draņķīgā novembra pēcpusdienā» (56. lpp.) ir vēl viens labs un, manuprāt, tieši šīs autores rokrakstam zīmīgs teksts. Ja to salīdzina ar jau minētajiem diviem dzejoļiem un vēl vienu līdzīgā veidā iezīmīgu tekstu «trīs skaidas uz maniem tamborētajiem svārkiem» (69. lpp.), jāuzsver šo dzejoļu papildu vērtība - to stilistika ir vienota un konsekventa, apliecinot, ka personīgā pieeja izaugusi nobriedušā stila meistarībā.Piedzīvot uz savas ādasNoslēdzošā nodaļa, šķiet, vairs nesasniedz iepriekšējās augstumu, lai gan arī tajā ir vairāki labi dzejoļi (63., 64., 70. lpp.), tomēr uz iepriekšējā spožuma fona vairāki teksti no ainas izkrīt (66., 67., 72., 73. lpp.). Krājuma kopsavilkuma un rezumējuma dzejolis Debesmanna sagādā vēl vienu pārsteigumu. Par spīti mūsdienu poētikas kontekstā šķietami piezemētajam stilistiskajam zīmējumam, autorei tomēr izdodas šo dzejoli pacelt spoži un pārliecinoši, ievijot tajā vairākus krājuma un, domājams, arī pašas dzejnieces dzīves galvenos motīvus - dzimta, dzīve un tās briedinātie augļi, mūžība, Dievs.Visas lielās vērtības un pārdzīvojumi, kas caurauž mūsu dzīvi, ir vispārināmi tikai tajos brīžos, kad mēs tos piedzīvojam uz savas ādas. Citādi nokļūšana līdz vispārinājumam nav iespējama. Nav vispārināmas laimes. Ir laime, kas tiek piedzīvota noteiktā mirklī, un tikai šajā brīdī ir iespējams pateikt, kas ir laime. Un nāve, šī tumšā mistērija, kuras ēnā mēs dreifējam uz saviem izzūdošajiem ledus bluķiem, arī patiesi spēj mūs aizsniegt tikai tad, kad tā mums pieskaras sajūtami, jo tuvinieka, mīļa cilvēka zaudējums telpu sablīvē tā, ka nekāds saudzējošs attālums, pastarpinājums nepaliek. Rutas Štelmaheres grāmata ir pārliecinošs poētisks stāsts par to, kas dzejnieci notur gaismā starp veldzes un zaudējumu krastiem. Un rindas, kurās personiskais sasniedz lielāku plašumu un vispārinājumu, apliecina piedzīvotā īstumu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja