Garīgais, laicīgais, gaistošais skaistums

Tātad - dāsnums attiecībā pret koncertprogrammu apjomu. Viņu koncerti jo bieži ilgst krietni ilgāk par ierasto akadēmisko apjomu un ir neparasti saturietilpīgi, vienā koncertā «izpildot» divu koncertu normu. Bet dažreiz, pat metoties koncertmaratonā, kā to savos festivālos mēdz darīt kremeratieši. (Šovasar tas būs ar devīzi Serenata Jubilate 5.-8.VII Siguldā, 9.VII Rīgā).Bet pirms tam koris Kamēr... savos Vasarsvētku koncertos Liepājā Sv. Jāzepa katedrālē 26.V un Rīgā Sv. Jāņa baznīcā 27.V jaunā diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā publikai piedāvāja divus mūzikas un emociju svaiguma piesātinātus vakarus, kuros pilnai kora a cappella mūzikas programmai sekoja itāļu operģēnija Džakomo Pučīni Messa di Gloria. Tajā korim piebiedrojās Liepājas simfoniskais orķestris un solisti - pasaulslavenais Latvijas tenors Aleksandrs Antoņenko un mūsu Operas baritons Jānis Apeinis.Koncertā pārpildītajā Rīgas Sv. Jāņa baznīcā sastapās divas publikas: gan opermīļotāji, kuri parasti redzami mūsu Baltajā namā vai starptautiskajās operu tiešraidēs kinoteātros, gan tie, kuri priekšroku dod izkoptas akadēmiskās korskaņas dzidrumam. Un nevienai nenācās vilties. Jaunajam diriģentam Jānim Liepiņam šis vakars bija īpašs pārbaudījums, jo šī bija viņa pirmā patstāvīgā programma korim Kamēr...Radoši vispusīgi koris un diriģents izpaudās jau a cappella mūzikas daļā, kur skanēja gan emigrācijā ASV dzīvojušā krievu XX gs. komponista Aleksandra Grečaņinova, gan Jaunās Vīnes skolas dodekafonista Arnolda Šēnberga (izraudzītā opusa Friede auf Erden (1907) skaņuvalodā gan vēl sapņaina vēlīnā romantiķa), gan mūsdienu zviedru un latviešu autoru opusi. Tostarp pirmatskaņojumi. Mūzika sakrālā un laicīgā. Gan tradicionāli konsonants, gan laikmetīgi sonorās krāsās tverts skaistums, kura pašā virsotnē akvareliski izsmalcinātā, tehniski perfektā un latviski poētiskā interpretācijā uzmirdzēja mūsu, latviešu, laikmetīgā klasika - Jura Karlsona cikls Neslēgtais gredzens (1982, J. Raiņa dzeja). Šī gleznainā telpas mūzika ir viena no grūtākajām un daudzslāņainākajām kora partitūrām, taču Kamēr... to izdzied ar apskaužamu vieglumu, dzidrumu un, kas nav mazsvarīgi, arī acīmredzamu aizrautību.Mūsu klasikai Kamēr... sirsnīgajā, vokāli siltajā lasījumā vārda vislabākajā nozīmē gribētos pieskaitīt arī P. Butāna sakrālo, intraverto opusu Sākumā bija vārds. Labu kora drēbes zināšanu, vēlēšanos savā mūzikā nemelot un meklēt savu, nevis obligāti stilīgu seju apliecināja jauno autoru jaundarbi - Jēkaba Jančevska tēvreize Adveniat Regnum (Lai nāk Tava Valstība) un Jāņa Ķirša The Last Letter. Karinas Rēnkvistas Haya! savukārt apliecināja izpildītāju orientēšanos mūsdienīgos, impulsīvos skaņurakstos uz robežas ar folklorisko.Dž. Pučīni Messa di Gloria (Messa a Quattro voci) ir komponista agras jaunības darbs, taču gana vērienīga un izteiksmē operiska, lai nozīmētu lielu izaicinājumu korim, kurš pats nenāk no operas pasaules. Jauniešu korim līdz vokāli apjomīgajai, tembrāli sulīgajai operdziedāšanai ir tālu. Toties viņu priekšrocība ir jaunības balss, tās īpašais svaigums un dziedātāju pašatdeve. Pučīni mūzikas būtība uzrunāja Aleksandra Antoņenko un Jāņa Apeiņa dziedājumos. Un ne jau tikai tāpēc, ka A. Antoņenko tenors bija tik vērienīgi skanīgs un kaismīgs, ka visi kora tenori, kopā ņemti, pret to ir kā smalks zīda diedziņš. Dziedātājs izjūt Pučīni stilu, viņš zina, ko dara, tāpēc tik pārliecinoši izskanēja arī klusinātajā, līdzeni un mierpilni plūstošajā Et incarnatus kantilēnā. Un, ja kāds vēl šaubās par sakrālo stāstu emocionālo vilkmi un spēku, tam pretī likta nobriedušu vīru atklāsme. Antoņenko tenors un Apeiņa baritons arī lieliski saskanēja duetā. Priecēja tieši tembrālā saskaņa un vienotā stila izjūta. Iespējams tāpēc, ka abi jau gadiem ir vienas vokālās pedagoģes Margaritas Gruzdevas audzēkņi! Šajā vakarā publika faktiski noklausījās divus koncertus vienu pēc otra un, spriežot pēc stāvovācijām, būtu gatava klausīties vēl trešo. Taču māksla nav tas gadījums, kur kvantitāte automātiski pāraug kvalitātē. Gara programma nav panākumu un publikas saviļņojuma garants, ja to nevarētu piepildīt ar kvalitāti, saturu un patiesu atdevi.