Pēc tam kad pērnā gada nogalē sociālo portālu lietotāju vidū augstu vilni sita sašutums par kādas mednieces "tīklos" ievietoto attēlu ar – no PR viedokļa – galīgi neveiksmīgu parakstu, īpaši intriģējoša šķiet vēsts, ka latviešu detektīvromāna grands Andris Kolbergs piedāvā jaunu grāmatu tieši par šo pašu, t. i., medību, tēmu. Būdama piederīga pie tās sabiedrības daļas, kuru varētu nodēvēt par liekulīgajiem dzīvniekmīļiem (t. i, tiem, kuri klusībā šerminās par trofeju foto, bet gaļu un dzīvnieku ādu ikdienā lieto bez sirdsapziņas ēdām), jauno grāmatu Bise un kapakmens šķiru ar lielu interesi gan par tēmu, gan notikušo transformāciju: no detektīvžanra pavisam cita tipa stāstījuma virzienā.
Braucēja monologs
Lai gan teksts iedalīts neliela apjoma nodaļās bez nosaukumiem, stāstījums ir vienots, proti, mūsu priekšā ir garstāsts. Sākumā grūti gan tajā saskatīt sižeta virzību – vēstītājs, viņš arī varonis (viņš arī, iespējams, autors), automašīnā brauc uz kādu nomaļu Latvijas malu atdot vai pārdot savu veco medību bisi kādam personāžam, vārdā Ķirsis. Stāstījumu par samērā vienmuļo braucienu, kuru bremzē dažādas ķibeles – bieza migla, garāmskrejoši braucēji, sastrēgumi –, ik pa brīdim pārrauj braucēja atmiņu uzplaiksnījumi. Lielākoties tie ir faktu krikumi iz XX gadsimta bēdīgi slavenajiem 90. gadiem, kad, kā atcerēsies lielākā daļa lasītāju, Latvijā neiegrožoti valdīja sociālekonomisks haoss un jauniegūtās brīvības apreibums nesa līdzi visai šerpas paģiras nelegālu rūpalu un visu no tā izrietošo seku veidolā.
Braucēja iekšējo monologu galvenokārt veido publicistiska rakstura pārdomas par o tempora, o mores tēmu – laika un cilvēku vērtējumi no tāda rakstītāja perspektīvas, kam jau pašam aiz muguras ilga un ne visai rožaina dzīves pieredze. Šī teksta daļa atgādina vienmērīgā tempā šķirtu jau pabalējušu fotoalbumu, kurā ik pa laikam uzzibsnī pa košai detaļai, – vietu tajā atraduši gan bandītu zelta zīmoggredzeni, gan jaunbagātnieku mājas ar neiztrūkstošajiem pseidoviduslaiku tornīšiem, gan citas šīs desmitgades veiksminieku firmas zīmes, kā arī dažādi puslegālie un nelegālie paņēmieni, ar kādiem deviņdesmitajos apsviedīgākie postpadomju pilsoņi būvēja aplam kapitālistisku laimi. Stāstītāja domas klīst, dažbrīd riņķo, atmiņā uzaust detaļas, atsevišķi notikumi, asociācijas – tieši tāda apziņas plūsma, kāda būtu sagaidāma no cilvēka, kurš devies garā, vienmuļā autobraucienā.
Rezignēts "pasaulsnogurums"
No teksta, kas apzīmēts kā medību stāsts, mēs parasti gaidām kaut ko aizraujošu, dēkainu, iespējams, pat lielīgi neticamu, kā to arī norāda grāmatas vāka teksts. Tomēr pamazām noskaidrojas, ka runa grāmatā nebūs nedz par "šitik lielu alni nomedīju" tipa pasakām, nedz par daļēji izfantazētiem stāstiņiem pie ugunskura, bet pavisam citāda veida medībām, kurās sākotnēji nav pat īsti skaidrs, kurš medī kuru un kāpēc.
Vēstītājs detalizēti atceras kādu senāku kopīgu afēru ar Ķirsi: reiz viņš saņēmis piedāvājumu ar kuģi kopīgi doties uz ārzemēm piepalīdzēt lietotu automašīnu iepirkšanas ienesīgajā procedūrā. Kurš gan neatceras, kāda vērte no žigulīšu un moskviču geto pasprukušajiem bija Rietumu automašīnai, kaut arī krietni apbružātai! Taču, protams, deviņdesmitie ir laiks ar "pievienoto adrenalīna vērtību" – uz kuģa sabiezē draudīga atmosfēra, apkalpei nedod mieru braucēju dolāri, kuģis ved vandaļu laupījumu, zemessardze to nelaiž ārā no ostas... Taču šī epizode tikai iezīmē kontekstu stāsta kulminācijai un noslēgumam, kurā galveno lomu spēlēs vēstītāja bise. Medību stāsts vārda pārnestajā nozīmē ir pārtapis stāstā par medībām tiešā nozīmē.
Cik ilgstoši un lēni stāsts aizsācies, tik piepeši ātri tas noslēdzas. Bise, šķiet, tekstā figurē kā simbols – kā atvadas no laikmeta, kurā bijis tas viss, kas šī stāsta lappusēs nojaušams, bet īsti neparādās, – dēkas, adrenalīns un romantika, kas apvij medību tēmu un mednieku brālību. Savukārt otrs nosaukuma tēls – kapakmens – tekstā figurē divās nozīmēs. Pirmkārt, tas tiešām izrādās nepieciešams kādam no tēliem. Otrkārt, vēstītājs paša apsmīnētā praktiskumā cer tādu jau savlaicīgi iegādāt par bises pārdošanā saņemto naudu. Šī maiņa skan kā viegli iztulkojama metafora – iemainīt jaunības azartu pret dzīves pievakari, aktīvu darbību pret pasivitāti, to, kas gāž citu, pret to, kas reiz nogāzīs tevi pašu, – maiņa, ko neviens nevēlas izdarīt, bet nevienam šajā ziņā netiek dota izvēle. Tomēr šķiet, ka vēstītājs bisi labprāt liktu lietā vēlreiz, vēloties vismaz pamēģināt nomedīt laimi, azartu, dzīvesprieku, kaut vai par traģiska negadījuma cenu.
Tekstu ilustrē melnbaltas fotogrāfijas, no kurām vairākās ir redzams pats autors, – tas piešķir stāstījumam dokumentālu efektu, arī daudzas teksta detaļas – konkrēti uzvārdi, vietvārdi – liecina par dokumentalitāti; galu galā šis nebūtu pirmais Andra Kolberga darbs ar jūtamu autobiogrāfiskumu. Tomēr, vērtējot tekstu tikai paša teksta piedāvātajos parametros, lasītājam, kurš nav iecerējis pētīt rakstnieka darbus ar biogrāfisko metodi, patiesībā var arī nešķist būtiski, vai šādu epizodi Kolbergs patiešām ir piedzīvojis vai ne, jo vēstījuma saturs un izpratnes veids no tā nemainās.
Stāstā joprojām varam baudīt autoram raksturīgās košās detaļas iz noziedzības pasaules, meistarīgos dialogus un īsi, nesaudzīgi ieskicēto laika nogriezni. Tomēr nepamet sajūta, ka tekstā valda rezignēts "pasaulsnogurums" (pēc analoģijas ar "pasaulssāpēm"): ne velti vēstītājs dzīvi "pēc septiņdesmit" salīdzina ar lēni žūstošu dīķa mārku, kas "sen jau aizmirsis, kā izskatās mazi, ņirboši vilnīši", un ilgojas, lai kaut vai garāmskrienošs puišelis tajā iemestu žagaru. "Viļņojums ir kustība, bet kustība nozīmē dzīvību." Tomēr var teikt, ka tā ir droša pazīme rakstniekam ar kvalitātes zīmogu, – ka arī stāsts par atmiņām un nogurumu liek kaut kam mūsos viļņoties.