Ja uz grāmatas vāka teikts, ka darbs ir romāns, ar to tā kā viss būtu skaidrs. Stāstu krājums – tāpat. Bet ko lai domā par darbu, kurā ietilpst divi stāsti? It kā jau nekas savāds, tomēr pirmā doma, kas iešaujas prātā, kad paņemat rokās tikko izdoto Alvila Berga grāmatu Divi stāsti par Barsu, – kaut kas tur nav tā, kā izskatās. Kāpēc divi stāsti par vienu tēmu, tieši divi? Un ne pieci, ne desmit?
Jaunās emigrācijas teksti
Kad sākat lasīt, aizdomas apstiprinās. Grāmatas nosaukums patiesi – un, šķiet, ar nolūku – norāda lasītājam tikai aptuveno virzienu, kurā skatīties. Kad Divi stāsti par Barsu aizšķirti, top skaidrs, ka esam izlasījuši, iespējams, atzaru no kādas lielākas ieceres, taču pilnīgi noteikti – darbu, kas uztverams kā vienots veselums. Sākotnēji gan šķiet, ka Divi stāsti būs kārtējais pienesums tajā latviešu literatūras daļā, kuru varētu dēvēt par "jaunās emigrācijas" tekstiem un kurā jau par ikoniskiem kļuvusi Laimas Muktupāvelas Šampinjonu derība un Viļa Lācīša Stroika ar skatu uz Londonu.
Neliela atkāpe: jaunās emigrācijas teksti kopumā ir interesants un pagaidām maz uzmanības izpelnījies fenomens, ko noteikti atmaksātos padziļināti apskatīt, piemēram, kontekstā ar "vecās emigrācijas" jeb kara un pēckara laika trimdas prozu. Par pēdējo iespējams teikt, ka, fiziski neatrodoties un nespējot atrasties dzimtenē, rakstnieki emigranti vairumā gadījumu pūlējās saglabāt "dzimtenes sajūtu", etnisko savdabīgumu, "savējumu", savukārt jaunās emigrācijas prozu bieži raksturo drīzāk pretējais – autori, arī izbaudot iespēju viesoties dzimtenē, savos tēlos iemieso (varbūt ar nolūku izkopj) emocionālo fonu, kas tiem ļauj no mītnes zemes iedzīvotājiem nevis atšķirties, bet gan ar tiem identificēties. Protams, šajā kontekstā būtu bezgaumīgi piesaukt vaimanājošo principu "ubi bene, ibi patria", taču pati šī fenomena eksistence nav noliedzama. Tātad – vai Alvila Berga pirmais publicētais darbs papildina šādi ievirzītu darbu rindas?
Savas apziņas būrī
Jā un nē. Protams, abos stāstos kā bāzes informatīvais fons darbojas paša rakstnieka desmit gadu emigrācijas dzīves pieredze. Abu stāstu tēli – Barsas dzīves bezcerīguma nomāktie jaunieši, kuri kursē starp Londonu un Rīgu, nekur lāgā nerodot dvēseles mājvietu, un Tetovētāja piektās stundas mīlas trijstūris Georgs, Madara un Naāma – dzīvo līdz sīkākajām detaļām precīzi portretētā vidē, kas ataino skaidri atšifrējamu "šeit un tagad". Tomēr vienlaikus – un te, domājams, meklējama atslēga uz to, kāpēc abi teksti uztverami kā vienots veselums, – personāžu "iekšējās līknes" ir atšķirīgas vai, pareizāk sakot, papildina viena otru kā iņ un jan vijumi.
Dinārs, Rio, Elīza un pārējie stāsta Barsa tēli grimst apātiskā nolemtībā, kuru, domājams, raisa tieši kontrasts starp to, ka teorētiski visa pasaule viņiem, jauniem un spējīgiem, ir vaļā, bet praktiski viņi katrs ir ieslodzīti savas apziņas būrī, kurā kopā ar viņiem mēdz uzturēties arī monstri – alkohols, depresija, seksuālā atkarība un citas ligas. Savukārt stāsta Tetovētāja piektā stunda iemītnieki, fiziski atrodoties tajā pašā laiktelpas nogrieznī, kur pirmā stāsta varoņi, emocionālajā līmenī dodas pa citu trajektoriju, kurā dvēseles krēslas virziens, lai gan klātesošs, tomēr nav noteicošais.
Paradoksāli (bet, iespējams, tīši gribēti) – tas, kas pirmajā stāstā kļūst par bezdibeni tēlu ceļa galā, proti, mīlestība, otrajā paver tīras gaismas lodziņu tos sedzošajā mākoņu vākā. Kaut gan abos stāstos centrālo sižetisko motīvu spēlē attiecības bez nākotnes – Dināra, Annas un Žizeles trijstūris ir iestrēdzis šķietami tikpat neiespējamā strupceļā kā Georga, Madaras un Naāmas attiecības –, tomēr otrajā gadījumā šķiet, ka jūtām piemīt ne ar ko nesajaucama augšuptiece, kurā emociju līnijas gan krustojas, graiza un šķeļ tāpat kā jebkurā attiecību problēmsituācijā, taču virs visa nemanāmi plīvo arī atpestīšanas iespēja. Tās atpestīšanas, kuru piedzīvot iespējams, tikai patiesi saskaroties ar to banalizēto un pārpasaulīgo, ko, pārfrāzējot Eko, pirms pārsimt gadiem mēs dēvētu par mīlestību.
Šajā ziņā viena no skaistākajām grāmatas epizodēm, kas turklāt nekādi nav saistīta ar pamatsižetu, ir tetovētāja Georga nejauši pamanītie "pupiņu ēdāji", padzīvojis pāris ar sejām "tuksneša krāsā", kas meksikāņu restorānā rāmi tiesā maltīti, un viņu kopīgo stabilitāti nespēj izšūpot apkārtnes haoss.
Pavedinātāju elpa
Abos stāstos lieliski jaušama autora kā kinoreklāmas mākslinieka pieredze – teksts būvēts asiem, spilgtiem nogriežņiem, kas iežilbinās prātā kā nesaudzīgu prožektoru uzzibsnījumi. Pēc tam kad stāsti izlasīti, iespējams, prātā ilgi nepaliks nedz atsevišķu tēlu vārdi, nedz sižetiskās peripetijas, taču noteikti saglabāsies redzes, dzirdes un pat ožas gleznas – kaut vai epizode, kurā mīlnieku pāris, kaislē savijušies, viens otru dāsni ieziež ne jau ar kādu tur aromātisko eļļiņu, bet ar kārtīgu Stiltonas zilo sieru, vai lasītāja prātā pakāpeniski izplaukstošā alternatīvās Ēdenes ainava, kuru Georgs tetovē uz Naāmas miesas un kurā mūsdienu Ieva, Ādams, aizliegtais auglis un čūska savērpušies vienotā, mītiskā esamībā zem attēlā gan neredzamas, bet nenoliedzami klātesošas demiurga acs.
Galu galā teksta toni tomēr uzdod vide: stāsti risinās pārsvarā Londonā, šajā nāciju kausējamā katlā, kurā vienkop atrodams viss: skaistule ar kafijkrāsas ādu un Latgales ezermalas puisis, sabiedrības krējums un skvoteru dzīvesveids, visi esamības slāņi, sajaukušies kopā, zib garām paranormālā tempā un sāpīgi uzirdina maņas. Paralēli šai realitātei varoņu prātos paradīziski zaigo Barsa, Barselona – nē, ne tā reāli eksistējošā Gaudi pilsēta, no kuras plūst abu puišu fatālo pavedinātāju elpa. Nē, ne tā, kurā iespējams vilties, bet Barselona kā etalons, kā Ēdene, kurā vēl nav ielavījusies čūska: patiesas kaisles un piepildījuma valstība, par kuru iespējams tikai sapņot, bet sasniegt – nekad. Un kādu atspulgu no īstās Barsas var notvert tikai pupiņu ēdāju vaibstos, jo viņi mīl pasauli ar "uzvarošu mīlestību", un dzimtā Adamovas ezera krastos, kuros pasaules tetovējumu tinti no prāta pamazām nomazgā klūdziņu vārāmā katla rāmais burbuļojums.