Pievēršoties debijas krājumiem, pēdējā laikā šķiet, ka jaunie autori mēdz pakļauties ne tikai savas idejas un koncepta iespējami kvalitatīvai realizācijai, bet vēl kādai savādai un netveramai, tomēr literatūras vidē eksistējošai tendencei – jo agrāk, jo labāk.
Ja paraugās uz vecumu, kādā debitējuši citi šobrīd zināmi latviešu dzejnieki, tad šajā ziņā (un tikai) Henriks Eliass Zēgners (1995) ir panācis Martu Pujātu, bet nepārspēts paliek Stefana Ezras Dimitera uzstādītais rekords – grāmata deviņu gadu vecumā, kura pārsteidza ar zēna gadiem neierasti spēcīgu emocionālo briedumu un poētisku tīrību. Zēgners pēc dalības 2011. gada Jauno autoru seminārā un cītīgas publicēšanās nonāca redzeslokā kā daudzsološais. Viņa pirmā grāmata elementi tika gaidīta kā viena no šī gada spēcīgākajām debijām dzejā, taču pagaidām tā joprojām ir vienīgā.
Pavisam vienkārši un precīzi lasītājam šo grāmatu uz pēdējā vāka raksturo redaktors Pēteris Draguns. Krājumā nepārprotami sastopamies ar jaunu cilvēku, kurš, atrazdamies "lielas un aizraujošas dzīves priekšā", lasītājam atgādina par pirmreizīgo pasaules un sevis paša atklāšanas jūsmu, kad viss apkārt notiekošais, tāpat kā visas pārdomas, liekas unikālas un fiksēšanas vērtas; kad viss šķiet atļauts, iespējams un uzrakstāms. Vietām starp iztēles konstrukcijām krājumā parādās algebriskas, kulturoloģiskas impresijas, atrodama interpretācija par grēkā krišanas ainu un kāda vairāk vai mazāk tieša literāra atsauce, ļaujot saskatīt autora atvērtību.
Struktūras elementi
Krājums dalīts piecās nodaļās, kuru numerāciju aizstāj četras stihijas jeb dabas pamatā esošie elementi: uguns, ūdens, zeme, gaiss, kam autors pievieno vēl piekto – pilsētu. Tas ir veiksmīgs risinājums, jo nodaļu nosaukumos esošie elementi darbojas kā tekstu karkass un vienīgā saistviela. Dzejoļu izkārtojumā nav vērojama lineāra virzība vai grupēšana, vadoties pēc to kopējās noskaņas vai tematikas. Autors veic sistemātisku dzejoļu klasifikāciju pēc atbilstības katras nodaļas nosaukumam – atslēgvārdam. Par šo sakārtojuma principu vēstīts jau ievaddzejolī: ļoti daudz krāsu un smaržu bet/ tas viss ir atsevišķi viss ir/ atdalīts – elementi.
Teksti vizuāli ir pievilcīgi, samērā simetriskā un līdzsvarotā strofika atgādina diezgan tradicionālas formas. Tomēr lasot ārēji harmoniskais veidols izrādās mānīgs. Lasītāja ziņā ir atstāti loģiskie uzsvari un domas dalījumi, kuru veidošanā autors pilnībā atteicies no interpunkcijas. Uztveri neatvieglo arī rindu lauzumi, kas nereti pakārtoti autoram vien zināmiem noteikumiem. Vārsmas mēdz pārtrūkt arī vārda vidū. Neparastais dalījums, aizgūts no Raupa poētikas, šajā gadījumā ir tikai aksesuārs, kas savu funkciju līdz galam neīsteno. Vietām tekstā novērojams pārspīlēts (ne vienmēr apzināts) palīgvārdu lietojums, kas nevis veido ritmu, bet, koncentrējies vienuviet, pārvēršas tukšuma kalambūrā: "tieši tad kad tu dzirdi šo te balsi tieši šo/ balsi ko tagad kas lasa burtu pa burtam/ vārdu pa vārdam tad kad tu dzirdi šo balsi". Daudz noapaļotāki teksti ir ūdens un gaisa nodaļās, dzeja šeit ir poētiskāka, vieglāka un plūstošāka, gandrīz kā abas matērijas.
Klusēšanas manifests
Jau pirmajā dzejolī autors atzīstas: "neko neko neteikšu sēdies lūdzies/ neko neteikšu aiztaisi durvis/ visu zinu bet neko neteikšu." Un patiesi – elementi ir neitrāla, pat auksta grāmata, kas neprasās līdzi somā, neuzmācas ar pēcsajūtām vai lipīgām rindām, aicinot pārlapot vēlreiz. Krājums ir lakonisma manifests. Izņemot sinestēziju, kas liek dzirdēt ar tausti, mēnesim skaļi spīdēt vai krāsām skanēt, Zēgners neaizraujas ar citām mākslinieciskām figūrām. Teksti galvenokārt konstruēti kā deklaratīvi stāstījumi, kurus autors nereti dzēš ar pēdējo rindu, nesniedzot lasītājam pat absurda sajūtu un atstājot tukšām rokām. Atbrīvoti no tēlainas valodas, elementi ir emocionāli skopi. Vienīgais dzejolis, kas skan kā provokācijas mēģinājums, ir uzruna tautai, tomēr tas nevis izaicina un modina, bet liek pavērsties pret pašu runātāju, jo nepasaka neko vairāk par apvainojumu: jūs esat mēslu un grēku tauta, nebaidieties to atzīt. Arī kā ironija teksts nenostrādā, jo tajā trūkst smalkuma un inteliģences, lai apspēlētu tādu žanru kā augstu amatpersonu teiktās runas.
Neskatoties uz visu iepriekš minēto, elementi atstāj vienota veseluma iespaidu, kurā autors no mums kaut ko ļoti slēpj. Ja vien viņš neklusētu, tad varbūt spētu pārliecināt.