Ikdienā nereti dzirdam tādas frāzes kā "tā nav nekāda zinātniskā fantastika", "šis fakts piederīgs zinātniskās fantastikas lauciņam" un tamlīdzīgi. Zinātniskās fantastikas jēdziens šķiet iemantojis nozīmi "kaut kas izdomāts, nereāls", bet par fantastiku literatūras jomā tradicionāli uzskata darbus, kuros čum un mudž augsto tehnoloģiju apraksti, kosmosa kuģi, dumpīgi roboti un apsēsti zinātnieki. Taču šādu uzskatu parasti lolo lasītājs, kuram fantastika nav tas tuvākais žanrs. Patiesībā jau no pirmsākumiem fantastikas galvenās rūpes ir nevis paši zinātnes sasniegumi, bet morālas dabas jautājums par to, ko cilvēks ar šiem sasniegumiem iesāks.
Kopš žanra pirmajiem aizmetņiem XIX gadsimtā, kad zinātnes attīstība uzņēma arvien straujākus apgriezienus un rakstnieki steidzās tai pa priekšu, cenšoties uzminēt, kāds būs nākamais cilvēces gaitu ietekmējošais atklājums, vairākumā gadījumu literātu prātus nodarbināja pavisam vienkārša dilemma: vai zinātnes un tehnoloģiju piedāvātās bezgalīgās iespējas pavērsīs cilvēku uz labu vai ļaunu? Un, jau sākot ar klasiķa Herberta Dž. Velsa darbiem, atbilde lielā daļā gadījumu bija pesimistiska jeb, kā vēsta populārs citāts, "Velss ticēja zinātnes diženumam un cilvēka vājumam". Tieši tāpēc fantasti, kuri sākotnēji savos darbos centās maksimāli precīzi prognozēt zinātnes attīstību, pakāpeniski arvien biežāk pievērsās sabiedrības sociālo struktūru izmaiņām, kas vislabāk atspoguļoja to, ko nespēja gadžetu apraksti, – kā, ārēji attīstoties, cilvēka būtība nemainīgi saglabā gan cildeno, gan zemisko.
Šī apstākļa dēļ Padomju Savienībā – kaut gan režīma apstākļos zinātniskā fantastika bija vienīgais legālais fantastiskās literatūras paveids – daudzi pasaulē slaveni žanra darbi vai nu vispār netika tulkoti, vai tika cenzēti, tiem tika piekabināti ideoloģiski pareizi paskaidrojumi un nereti daļa teksta svītrota. Aizliegto autoru vidū gan nebija Krievijā dzimušā ebreju izcelsmes amerikāņu bioķīmijas profesora Aizeka Azimova. PSRS tika izdoti vairāki viņa darbi, latviski – stāstu krājums Es, robots (1967) un romāns Paši dievi (1979). Taču interesanti, ka ne krievu, ne latviešu valodā līdz padomju ēras beigām netika oficiāli tulkots Aizeka Azimova ievērojamākais darbs, kas autoram atnesa prestižo Hugo balvu par labāko fantastikas sēriju, – romānu cikls (sākotnēji – triloģija) Fonds. Tagad atbildi uz šo mīklu varēs meklēt arī latviešu lasītājs, jo šogad – 67 gadus pēc oriģinālizdevuma – klajā nācis Zanes Rozenbergas veiktais sērijas pirmā romāna tulkojums.
No mūsdienu perspektīvas raugoties, sākotnēji nav viegli apjaust, kas režīma cenzoriem Fonda tekstā licies tik ķecerīgs, ka šis zelta klasikas darbs tik ilgi tika ignorēts. Atbildi, iespējams, sniegs neliels ieskats romāna sižetā. Tāltālā nākotnē pār visu cilvēci, kura nu jau, saprotams, apdzīvo ne tikai Zemi, bet arī citas planētas, valda Galaktiskā impērija. Taču, kā visām impērijām, arī šai draud neizbēgama bojāeja. Cilvēcei draud ilgstošs morālas tumsības un barbariskuma periods. Te uz skatuves parādās rakstnieka iemīļotais emocionāli neitrālais, taču intelektuāli spožais varoņa zinātnieka tipāžs profesors Hari Seldons, kurš izstrādājis jaunu zinātnes virzienu – psihovēsturi, ar kuras palīdzību iespējams modelēt cilvēces nākotnes scenārijus un piešķirt to attīstībai vēlamo ievirzi.
Lai maksimāli saīsinātu tumsas laikmetu un saglabātu cilvēces vērtības nākamajām paaudzēm, Seldons no valdošās varas lūdz tikai vienu – iespēju ap sevi sapulcēt impērijas gaišākos prātus un kopīgi ar tiem izveidot prāta un kultūras citadeli tālākajā galaktikas nostūrī – Fondu.
Atstāstīt romāna tālāko sižetu, kuru faktiski veido vairāki secīgi garstāsti, nebūtu jēgas. Taču labi redzams, ka šajā fantastikas darbā kosmosa kuģu kaujām un mākslīgā intelekta virāžām (kaut gan Aizeks Azimovs, būdams pieredzējis rakstnieks, sižetu veido visnotaļ dēkainu) nebūt nav noteicošā loma. Cilvēka (īpaši daudzu cilvēku kopienas) dabas dzinuļi, kas ļauj prognozēt šī "bara" uzvedību noteiktos apstākļos, – Aizeka Azimova paredzējums, kas mūsdienās pietuvojies savai īstenošanai gluži tāpat kā vecmeistara prognozes par vizuālo datu pārraidi, momentānu sakaru ierīcēm un mākslīgo intelektu, iespējams, bija tieši tas aspekts, kas Fondu izslēdza no padomju lasītājam vēlamās lektīras loka.
Grēkāžu vidū noteikti bija arī teorija par jebkuras impērijas neizbēgamo bojāeju, kurā var saskatīt gan visai redzamas un autora akcentētas paralēles ar Senās Romas norietu, gan, ja vēlamies, pareģojumu par autora dzimteni pārņēmušo režīmu, kuru pats rakstnieks vēroja tikai pāri okeānam. Protams, grūti spriest, vai 50. gados šis noriets jau bija tik neizbēgams, kādu to redzam retrospektīvi, taču diez vai modrajiem cenzoriem varēja patikt arī fakts, ka cilvēces nākotni Aizeks Azimovs ieliek nez kādu intelektuāļu, nevis darbaļaužu rokās un arī vairākus desmitus tūkstošu tālā nākotnē pie autora iztēlotajiem apvāršņiem nemana ne stariņa no komunisma gaismas.
Minējumu varam izteikt daudz, taču nevar noliegt vienu – tieši laiks, kas pagājis kopš darba pirmizdevuma, ļauj pašreiz lasīt Fondu ar īpašu interesi – ne jau tikai tādēļ, lai sīkmanīgi salīdzinātu rakstnieka tehnoloģiskos paredzējumus ar realitātē notiekošo (jo interneta esamību, piemēram, nespēja iztēloties pat Aizeka Azimova ģeniālais prāts), bet gan tādēļ, lai vērotu to, ko fantastikas autori gadu desmitiem ilgi aprakstījuši, ņemot talkā svešas galaktikas, laika mašīnas un mazos zaļos cilvēciņus, – cilvēciskās dabas mūžīgās gaismas un tumsas spēles.
paldies