Ko jūs teiktu, ja, braucot ar velosipēdu pa nomaļu ieliņu, jūs pamestu skatienu atpakaļ un ieraudzītu... govi, kas ērti uztupusies uz jūsu braucamrīka bagāžnieka? Turklāt nevis šādu tādu govi, bet melnraibu, draudzīgi noskaņotu Holšteinas sugas pārstāvi ar sarkanām lentēm ap ausīm, kaklā pakarinātu miniatūru ģitāru un sarkani lakotiem nadziņiem? Nē, nepieminiet halucinācijas. Tieši šādā situācijā iekuļas Ievas Samauskas jaunās grāmatas bērniem Govs uz bagāžnieka varoņi.
Gotiņa kā Mērija Popinsa
Mazliet maldinoši aizsācies kā klasisks bērnu detektīvstāsts ar mazu mistikas piešprici (pilsētiņā izplatās baumas, ka konkrētu ieliņu apvidū spokojas, jo tur, lūk, velosipēdu riteņi ne no šā, ne no tā pārstājot griezties, esot izmīdīta zāle, dzirdama "tāda kā šņākuļošana, kā elšana"), stāstījums līgani kā šūpoles ieslidina lasītāju teju sirreālā situācijā, jo, izrādās, visām mistiskajām parādībām izskaidrojums ir vēl neparastāks – tā ir jau minētā govs. Labi audzināta būtne, kas apmetusies uz dzīvi vecās dzirnavās, rūpējas par savu izskatu un mēģina sākt sarunas ar nejaušiem velobraucējiem, lai, tā sakot, uzspodrinātu savu sociālo dzīvi. Interesanti, ka iesākumā govi, šķiet, nemaz neredz visi, tikai bērni un veci cilvēki – kā tas nereti ir ar pasaku parādībām. Taču, reiz ieraudzīta, gotiņa kā tāda mūsdienīgaMērija Popinsa sagriež kājām gaisā rāmo pilsētiņas dzīvi...
Ar siltu un dzīvu humoru rakstniece vēro, kā uzvedas viņas varoņi – tostarp policists, viņa divi pusauga bērni, pāris "personu bez noteiktas dzīvesvietas", sirma kundze un lielveikala mārketinga nodaļas darbiniece – brīdī, kad viņu tik pierasto ikdienu pārtrauc neparastais, ko iemieso melnraibā un simpātiskā Ukulele, un kā reaģē citi vairāk vai mazāk praktiski noskaņotie pilsētiņas bērni un pieaugušie. Cits gotiņu uzskata par sensāciju, kas, pareizā veidā izmantota, kā dzīva reklāma nesīs labumu lielveikala preču tirdzniecībai, cits – par veidu, kā momentā iekarot slavu interneta vietnē Youtube... Tikai abi pusaudži Aksels un Roze (piezīme uz teksta malas: vai bērnu vārdi būtu mazs autores kniksis 80. gados dzimušajiem jauno lasītāju vecākiem un viņu kādreizējam mūzikas elkam grupas Guns N’ Roses solistam?) domā, ka govs var būt arī draugs – un tāpēc vien, ka govs, taču nav jāignorē tas, ko viņa pati varētu teikt par notiekošo. Taču ceļā uz četrkājainās draudzenes tiesībām pašnoteikties jāpārvar ne mazums šķēršļu – galvenokārt cīnoties ar pieaugušo pilsētnieku mantkārību, kuri Ukulelē saskata viegli izmantojamu peļņas avotu. Visgrūtāk, kā izrādās, ir cīnīties ar uzskatu, ka no priekpilnā un muzicējošā radījuma "nav nekāda labuma. Viņa taču nestāv kūtī, nedod ne pienu, ne šniceles, ne karbonādes..." (58. lpp.)
Ukuleles maska tuvākajam
Būtībā Govs uz bagāžnieka ir bērniem un jauniešiem viegli uztverams (taču brīžiem šķiet tieši pieaugušajiem adresēts) stāsts par atšķirīgo mūsu vidū: par to, kas notiek, kad ikdienišķais (govs, kas mierīgi ganās pļavā, taču nevienu nepārsteigtu!) zināmos apstākļos kļūst neparasts (tā pati govs, kas sēž dīvānā un strinkšķina ģitāru), – un ko mēs ar šo neparasto izdarām, ja mums ļauj vaļu. Vai mēģinām to ieslodzīt no glītiem aizspriedumiem sanaglotā aizgaldā (kā taču pienākas un piederas) un gribam nokristīt par Gauju (labs, krietns govs vārds; kurš tad dzīvnieku sauc par Ukuleli?)? Vai ļaujam tai kā labajam garam ieklīst gan divu bezpajumtnieku "viesnīciņā" un veco ļaužu pansionātā, ar savu silto mājīgumu aplaimojot tos, kurus sabiedrība padarījusi par "puscilvēkiem", gan parādīties uz koncertzāles skatuves? (Un ja nu mēs Ukuleles masku pielaikotu arī savam tuvākajam, kurš uzvedas ne tā, kā, mūsuprāt, ierasts, – nedod "ne pienu, ne šniceles"?)
Ne īsti izprotama ir stāsta darbības vieta – daži personvārdi (Mērija, Tedijs, Pols) sākotnēji šķiet liecinām, ka darbība nenotiek Latvijā, savukārt citas nianses (pieminēts portāls draugiem.lv, veco ļaužu pansija Ābeles) šo priekšstatu atkal apgāž. Tomēr galu galā ne jau tas ir svarīgākais (kaut gan rada nelielu jucekli iztēlē, jo traucē veidot viendabīgu aprakstītās pilsētiņas tēlu). Vēl: autore, izmantojot licentia poetica, nav precizējusi visas "tehniskās nianses", kuras izskaidrotu kaut vai to, kā šķeltnadzis spēlē ģitāru, kas mūsu varoni slauc un kā pustonnu smags dzīvnieks pamanās nesalauzt velosipēdu... taču pasaku likumības pieļauj ne to vien! (Maza atkāpe: govs tēls nebūt nav jaunums bērnu literatūrā. Arī citas populāras – tiesa, jaunākiem bērniem domātās grāmatiņās sastopamās – gotiņas Mūmammas radītāji zviedru rakstnieki Tūmass un Juja Vīslanderi nepaskaidro, kā viņu varone var nodarboties te ar pavasara tīrīšanu, te vizināšanos no slidkalniņa.)
Uzskati bez didaktikas
Lielum liels pluss bērnu grāmatai – skaidra, spilgta, viegli plūstoša valoda, kurā ticami un teju vai dzirdami atveidotas gan abu bērnu sarunas, kurās, kā jau brālim un māsai, neiztikt bez apcelšanās un bikstīšanās, gan Ukuleles sonorā ("atgādinot zvaigžņotu augusta nakti") runa, kurā akcentētas "mm" un "ū" skaņas. Te gan jāpiezīmē, ka daļa tekstā lietoto vārdu (specifiski termini un jo īpaši paskaidrojošajās zemsvītras piezīmēs lietoti vārdi) varētu būt mērķauditorijai par sarežģītu – ne katrs desmitgadnieks, piemēram, zinās, kas tie tādi "sociālā nodokļa nemaksātāji". Tāpēc gados jaunāki bērni, domājams, visvairāk iegūtu, ja grāmatu lasītu kopā ar kādu no vecākiem.
Samērā labi jūtams arī tas, ka grāmatas rakstīšana autorei noderējusi kā platforma, lai paustu personiskos uzskatus – par dzīvnieku aizsardzību, sociālo atbalstu veciem cilvēkiem, veģetārismu un vēl citām aktuālām jomām –, ieliekot varoņu mutēs, piemēram, sarunas par miltu produktu/ desu kaitīgumu vai skumdinošus nostāstus par pamestiem mājdzīvniekiem. Par laimi, autore šos tematus skar gana smalkjūtīgi, nepārkāpjot labai bērnu grāmatai pieļaujamās didaktikas devas robežu.
Ukuleles stāstu mazliet karikatūriskās zīmuļa ilustrācijās tvērusi jaunā latviešu māksliniece Elīna Brasliņa. Mazliet darvas medus podā: iespaidu par grāmatu nedaudz pabojā drukas un gramatiskās kļūdas, bet... pievērsim uz to acis. Stāsts un ilustrācijas ir to vērti.