Šī pavasara divas spilgtākās dzejas grāmatas – Māra Salēja un Ronalda Brieža kārtējie dzejas krājumi, kas ir iznākuši pēc pietiekami liela pārtraukuma, – liek jautāt – kas ir nozīmīgāk: lasītāja prāta gandarījums, baudot formas virtuozitāti un kultūrasociāciju dziļumu, vai arī emocijas, ar ko var viegli identificēt arī katrs savu nemieru?
Gramatiski kaili koki
Smagnēji iespaidīgais dzejoļu krājuma apjoms ir mūsdienu tradīcijai kaut vai tikai apjomā neatbilstošs, un tomēr jāvaicā – vai tiešām redaktoram vai arī pašam autoram būtu bijis vēlams atteikties no kāda dzejoļa kompozicionāla gaumīguma labad? Iespējams, jā. Lai gan rediģēt manuskriptu ar ļoti daudziem labiem tekstiem ir ārkārtīgi sarežģīti, arī šeit ir vērojama zināma gradācija varēšanā. Jāpiebilst, ka man kā lasītājai arī ne vienmēr ir skaidrs, kāpēc dzejoļi ir sagrupēti nodaļās tieši šādi, jo līdz galam netiek izturēts ne nosacīti tematiskais aspekts, ne emocionālā vai, piemēram, sezonālā noskaņa, tieši tāpēc jāpieļauj, ka grāmatā mēs varam lasīt pat vairākus normāla apjoma dzejoļu krājumus. Visus Māra Salēja dzejoļu krājumus, kas tapuši pirms tam, raksturo savpatīga distance no tā, kas ir modē kādā noteiktā laika sprīdī, arī vēlme neatkāpties tālu no sava individuālā pārdzīvojuma vai slēpties aiz ērtas ironijas vai konceptuālisma maskas. Tā ir metaforu ziņā virtuoza un valodiski meistarīga balansēšana uz lingvistiska atraduma un valodas stila kļūdas robežām (mīļo Māri, vai tiešām "dēļ tevis", nevis "tevis dēļ"?), kurā sadzīvo "gramatiski kaili koki", "bizbizmārīte uz šosejas stiebra" un pat "krā krā vērna vērna// vīnainos augstumos".
No oziannas līdz nolemtībai
Šis dzejoļu krājums ir balta grāmata ne tikai elegantā vāka noformējuma dēļ, bet arī tāpēc, ka autors emocionāli spēj uzrunāt lasītāju ar vienkāršu, vizuāli asociējamu un formas ziņā tīru tekstu, kas kļūst ne tikai par vīrišķīgu, priecīgu un skumju pieredžu dienasgrāmatisku piefiksējumu, bet arī apliecinājumu esamībai un himnu dzīvībai, kas vislabāk nolasāma krājuma pirmajā nodaļā.
Brīžos, kad autors vēršas pie citiem dzejniekiem vai sev tuvām personībām ar veltījuma dzejoļiem un nosacītām stilizācijām, mana kā lasītājas pārliecība par dzejoļu izcilumu nedaudz pazūd. Iespējams, atteikšanās no šāda tipa tekstiem, kā arī apjomā garākiem dzejoļiem ar smagnējāku filozofisku pārdomu raksturu būtu tikai lieti noderējusi, lai dzejoļu krājums taptu par krietni rotaļīgāku, apziņā paliekošāku intīmā liriskā piedzīvojuma izpausmi. Līdzīgi kā iepriekšējos dzejoļu krājumos ļoti būtiska autoram ir arī saikne ar transcendentālo vertikāli, kas ne vienmēr ir tieši identificējama kā kristietības atziņu vai reliģiska teksta paraugs. Dievišķais ir klātesošs arī tajos tekstos, kuros neparādās jēdziens "Dievs". Emocionālā gaisotne tekstā svārstās no apliecinoša "ozianna" līdz rudenīgi palsai, skumjai un tukšai nolemtības apjautai. Autors raksta, ka "pa visām partitūrām pil viens:/ es tevi mīlu", un var šķietami viegli atpazīt, ka tā nav tikai mīlestība starp diviem cilvēkiem, bet arī cilvēku un Visumu, rakstnieku un valodu, pieaugušu un ikdienišķās rutīnas nenogalinātu skaistā redzējumu un spēju to paust neiztulkojami smalkā un trauslā formā. Salējs mudina "visu šo laiku kaut ko/ samtainu dzīvot", arī "nāve šķiet vientuļa drukas kļūda/ pukstošā teikumā", respektīvi, bailes neizzināmā priekšā kļūst par nāves, nolemtības pārvarēšanu. Autora personiskie pārdzīvojumi tiek tikai ieskicēti, to traģiskā nolemtība paliek aiz teksta, nekļūstot par mūslaikos tik ļoti tipisko pļāpāšanu prozaiskā valodā vai čīkstēšanu par saviem drudžiem un citām kaitēm.
Nekoķetē ar intertekstualitāti
Kas tad īsti ir tas, kas Māri Salēju un viņa tekstu šajā grāmatā padara nekļūdīgi atšķirīgu? Atšķirībā no iepriekšējiem autora dzejoļu krājumiem tajā daudz lielāka nozīme ir gluži fonētiskai muzikalitātei. Nav pārsteigums, ka ļoti daudzi dzejoļi ir ieguvuši arī muzikālo pavadījumu gan autora sievas, gan draugu skaņdarbos. Mārim ir raksturīgi līdzīgi dzejolī piesauktajam sienāzim "savas dziesmas briedēt", respektīvi, ir jūtams, ka teksts nav nejaušs; tā saturs, saglabājot viegli tulkojamu simbolisko nozīmi, ir apveltīts ar dobju dziļumu un spēju emocionāli attīrīt lasītāju plašā amplitūdā no smaida par īpatnēju salīdzinājumu vizuālajā gleznā ("kāpēc saule tā laizās/ gar zeltītām pagalēm"), gan stiept roku pēc lapiņas, uz kuras izrakstīt aforistisko apgalvojumu, ka "zeme ir vieta, no kuras vecenītes redz sauli".
Kā jau minēju, Salējs necenšas koķetēt ar citu autoru tik iecienīto intertekstualitāti vai pārblīvētiem kulturoloģiskiem mēles mežģiem, kā tas ir Ronalda Brieža dzejoļu krājumā; tā vietā ir tāda pasaule, kurā var sajust pilsētas nomales un lauku svaigo gaisu, gadalaikus, nokrišņus un to izraisītās asociācijas, kas tikpat labi varētu tapt piefiksētas arī mākslas darbā, jo Māra redzējums ir arī vizuālās mākslas profesionāļa skatiens uz ainavu, līdzcilvēku, pašam sevi.
Viņa mērogs ir skatīties uz pasauli bez pastarpinājuma, neizmantojot mikroskopu vai teleskopu, kā to mēdz darīt daudzi viņa paaudzes autori. Šķiet, Māris brīžiem skatās kā tuvredzīgs cilvēks, kurš, būdams pamodies, nav paguvis uzlikt brilles, – skatienā ir maigums un spēja saskatīt tikai to, ko atpazītu pat neredzot, kā arī nevēlēšanās redzēšanu padarīt par sarežģītu intelektuālās varenības apliecinājumu. Vienīgās kultūrzīmes, kas tekstā parādās, ir viņam nozīmīgo līdzcilvēku vārdi un atsevišķas biklas ģeogrāfiskās norādes, respektīvi, viņš nebūt nemēģina caur tekstu paštīksmināties par savām zināšanām, vispasaulīgajām paralēlēm vai tamlīdzīgi; tā ir pieauguša, jau daudz zaudējuša, bet tāpēc sevi nepazaudējuša vīrieša spēja būt pašam sev un citiem viegli, gaiši un apliecinoši.