Receptes un apcerējumi par ēdienu organiski ieplūst literatūrā kā krējuma karote zupas šķīvī – gan pašmāju (Gundegas Repšes Rakstnieku pavārgrāmata, Noras Ikstenas Dzīvespriecīgais vakarēdiens), gan ārzemju rakstnieku darbos (Džūlijas Pauelas Džulī & Džūlija). Tagad izcilā Daces Meieres tulkojumā latviski lasāms arī literatūrzinātnieces Jeļenas Kostjukovičas darbs Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu – vienlaikus monogrāfija un bestsellers, mīlas pilna augstā dziesma Itālijas virtuvei un kultūrvēsturiski bagāts materiāls ikvienam, kuru jebkad interesējusi saulainās "zābaka pussalas" vēsture, tikumi un paradumi. Paēdiniet lasītāju!Nopietnības un smaida proporciju, kas nepieciešama šīs grāmatas izbaudīšanai, savos ievadvārdos piesaka Umberto Eko, vispirms atzīstoties, ka viņu neinteresē kulinārija, bet pēc tam paskaidrodams, ka no kulinārā koda valgiem nav izdevies izbēgt nevienam, arī viņam pašam ne. "Lasītāju vajag paēdināt," uzskata pasaulslavenais semiotiķis, "citādi tie nesapratīs grāmatas varoņu domu gaitu." Šīs grāmatas varoņi ir Itālijas smaržu un garšu noslēpumi un to teju vai maģiskā vara pār dažādu laikmetu un profesiju cilvēkiem – gan vietējiem, gan ceļotājiem.
Detalizēti produktu un ēdienu apraksti (kurus nekādā ziņā nav vēlams lasīt bez neliela našķa rokas stiepiena attālumā) mijas ar prozas un dzejas citātiem, ievērojamu rakstnieku un kultūras darbinieku ceļojumu piezīmēm, anekdotēm un biogrāfiskām atkāpēm. Ēdiens Kostjukovičas darbā, tāpat kā vairākās citās no nosauktajām "gastronomiskā žanra" grāmatām, ir traktēts kā lingua franca, kurā spēj saprasties arī citādi nesaderīgu uzskatu pārstāvji. Jo, grozies kā gribi, jāēd ir visiem. Un, ja to var izdarīt skaisti un ar izpratni – vēl jo vairāk tad. "Itāļu kulinārā koda principi ir stingri," autore skaidro nodaļā Demokrātija, kurā līdztekus itāļu brīvo uzskatu slavinājumam ievietoti vairāku no vietējo viedokļa nepiedodamu faux pas apraksti – kaut vai tējas pasūtīšana pēc pusdienām. "Turpretī šī koda valoda ir demokrātiska, vienkārša, skaidra, līksma un visiem uztverama."
Gastronomiskais ceļojums
Lai gan pašķirstot liekas, ka grāmatā juku jukām samests milzum daudz visdažādākā materiāla, autore to asprātīgi strukturējusi tā, lai lasīšana nekļūtu par tikai vienas jomas zinātāju izklaidi. Nodaļas secīgi mijas: vispirms sniegts kāda Itālijas reģiona vēstures un īpatnību (protams, visvairāk kulināro) raksturojums, tālāk – konspektīvs novada ēdienu un tradicionālo produktu apraksts, bet, lai lasītājs galīgi neaizrītos ar siekalām, turpmākās lappuses sniedz ieskatu kādā zināmā un saistošā Itālijas aspektā, sākot no olīveļļas un beidzot ar svētceļniekiem. Un tā tālāk – turpinās gastronomiski izglītojošais ceļojums pa visiem novadiem pēc kārtas. Šī ceļa laikā uzzināsim gan to, kāpēc Itālijā ne visai mīl "svešzemju augļus, kuri līdzinās trifelēm", proti, kartupeļus, kā gredzenveida pasta – tortellīni – kļuva par cēloni valdības krišanai un kāpēc Dante apraudāja trimdas sāļo maizi, gan to, kā cigoriņi kļuva par kreisi noskaņoto partiju simbolu, kuri dzejnieki veltījuši sonetus makaroniem, kā saldējums iedvesmojis ASV konstitūcijas tapšanu un kurā Itālijas pilsētā atrodas Muļķu universitāte. Kad novadu apceļojums beidzies, lasītāju vēl gaida produktu glosārijs, gatavošanas veidu uzskaitījums, pastas katalogs ar piemērotāko mērču aprakstiem, kuru var izdziedāt kā savdabīgu rožukroni: garganelli, bombolotti, fusilli... Taču kulinārais kods ir kas vairāk par produktu kombinācijām, lai arī tās būtu vai diez cik apetītlīgas. Tas nodod informāciju "par pašcieņu, par lepnumu, par laimi, piederību un iesaistīšanos". Tas uzrunā ne tikai no ēdienkartēm, bet arī mākslas, mūzikas, literatūras un reliģijas, politiskajām debatēm, socioloģiskiem faktiem un pat no laika skaitīšanas sistēmas. Un to visu autore ar erudīciju, pietāti un humoru apvieno savā grāmatā gluži kā 236. lappusē aprakstītās "makaroniskās dzejas" darbos.
Simbols dzīves mākslai
Mūsdienu sasteigtajā, nervozajā laikmetā ēdiens, tā izbaudīšana no vienkārša dzīvības uzturēšanas līdzekļa ir kļuvis par simbolu dzīves mākslai. Kuram gan mūsdienās ir laiks piecus mēnešus gaidīt, kamēr nogatavinās siers, vai ar rokām veltnēt kuskusa graudiņus? Vesela nodaļa grāmatā ir veltīta Slow Food kustībai, kura nav, kā var iedomāties, kāda īpaši lēna ēšanas veida veicinātāja, bet gan vietējo produktu, reto augu un dzīvnieku šķirņu saglabāšanas un maltītes kā rituāla atbalstītāja. Tieši iekšējais (nevis teksta) lēnums ir šīs grāmatas raksturīgākais apzīmētājs. Teksts ir teju meditatīvs. Rimstieties, teic krāšņie maltīšu sagatavošanas apraksti un plašie citāti. Nepārskrieniet rindkopām, nepārleciet lapām, it kā priekšā gaidītu sižeta kulminācija. Neauļojiet kā sasvilis tūrists no bazilikas uz katedrāli, no muzeja uz izstāžu zāli alkatībā pagūt apskatīt vairāk. Apstājieties un ieelpojiet Itālijas gaisu. Izlasiet rūpīgi, kā tieši tiek novākti un pildīti ķirbju ziedi. Kas par to, ka to nekad nedarīsiet. Izlasiet vienu nodaļu dienā, nesteidzieties grāmatu aprīt vienā kumosā. Uzdzeriet vīnu katrai nodaļai. Un atcerieties katrs savu Itāliju – īsto vai vēl tikai ilgoto.
Noguruši no septembra karstuma uz Romas Apija ceļa, iegriežamies ceļmalas restorānā. Miniatūrs galdiņš vīteņaugu paēnā, divi viesmīļi – mazliet nervozs māceklis un iespaidīga izskata "galvenais". Piparu dzirnaviņas pusmetra augstumā atgādina auksto ieroci, ēdienkarte skan kā operas ārija: prosciutto crudo stagionato di Bassiano, salsiccette di cinghiale di Tolfa, salame di cervo dei monti simbruini, schiacciata romana.
– Ko pasūtīsiet?
– Pēc jūsu izvēles.
Lappusēm čaukstot, uz mēles kūst Itālijas vasara.
Jeļena Kostjukoviča. Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu.
No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere. Jāņa Rozes apgāds. 2012.