Nelielā un gauži plānā (64 lappuses) brošūriņa šķiet kaut kas tāds, ko grūti pat atrast grāmatnīcā, kur nu vēl piedēvēt tai kādu paliekošu vērtību pasaules literārajā ainavā. Tomēr tieši Amerikas "dīvaiņa" Hovarda Filipsa Lavkrafta (1890— 1937) darbi, arī tikko latviski izdotais stāsts Kthulhu aicinājums/Call of Cthulhu (1928), ir starp tiem darbiem, kas, publicēti laikposmā starp abiem pasaules kariem, būtiski ietekmēja vairākus virzienus gan žanru literatūras (jo īpaši šausmu un fantāzijas jomā), gan "tradicionālās literatūras" lauciņos, gan arī citās mākslas nozarēs – smagā roka cienītāji, piemēram, labi zinās grupas Metallica skaņdarbus, kurus iedvesmojusi Lavkrafta daiļrade, tostarp balādi ar tādu pašu nosaukumu kā pieminētajam stāstam.
Īpatnējo tēlainību turpina izmantot
Hovards Filipss Lavkrafts – viens no ievērojamākajiem XX gadsimta šausmu literatūras autoriem – gan neguva atzinību savas visai īsās dzīves laikā, taču pēc nāves viņa atstātais literārais mantojums (trīs romāni un teju sešdesmit īso stāstu) kļuva ne tikai par neapstrīdamu žanra klasiku, bet arī par ikonogrāfisku tekstu kopumu, kuru citējuši, par kuru ironizējuši, uz kuru atsaukušies un kura īpatnējo tēlainību turpinājuši izmantot teju visu turpmāko paaudžu rakstnieki līdz pat mūsdienām, šiem tekstiem kļūstot gan par nežēlīgu parodiju, piemēram, britu komiskās fantāzijas autora Terija Prečeta darbos, gan blīva kultūratsauču slāņa objektu. Tāpēc iepriecina fakts, ka hrestomātiskā rakstnieka daiļrade kaut fragmentāri kļuvusi pieejama arī latviešu lasītājam.
Uz Kthulhu aicinājuma latviskā izdevuma aizmugurējā vāka gan atrodams kļūdains apgalvojums, ka šis ir pirmais latviski tulkotais Lavkrafta darbs. Tā nav tiesa, jo jau 2007. gadā portālā www.satori.lv bija publicēti divi šī autora stāsti, kā arī šīs recenzijas autores izvērsta analīze par rakstnieka daiļradi. Tāpat maldinošs ir uz pirmā vāka rodamais logo Zinātniskās fantastikas klasika, jo Lavkrafta daiļrade tikai ar lielām pūlēm ir pieskaitāma zinātniskās fantastikas žanram – vairākums pētnieku to atzīst par vienu no mūsdienās aktuālā šausmu žanra katalizatoriem.
Kthulhu aicinājums ir tikpat specifisks literārais darbs, cik specifiska bija tā radītāja – vientuļnieka, paranoiķa, līdz slimīgumam sakāpināta introverta – pasaules uztvere. Tas ir stāsts, kura sižets sastāv tikai no vēstītāja – jauna zinātnieka, kurš mantojumā no tēvoča saņēmis dīvainu manuskriptu, – centieniem apkopot citu cilvēku atmiņas, pierakstus, memuārus par tuvā un tālākā pagātnē notikušiem neparastiem un baismīgiem notikumiem. Kāda kuģa komanda nejauši kļūst par liecinieci "senam un šaušalīgam" kosmiski mistiskas būtnes Kthulhu kultam, kuru praktizē dziļi mežos noslēpušies dīvainu, apsēstu cilšu piederīgie: iegūtajām liecībām par kulta esamību cita pēc citas seko aculiecinieku nāve, un visi, kas saskaras ar savādo manuskriptu, kurā dokumentētas šīs liecības, arī iet bojā... Vienlaikus dažādi cilvēki pieredz baisus un mulsinošus sapņus, kuros arī figurē Kthulhu kulta pazīmes, bet saiknes starp šiem notikumiem ir tik irdenas, ka manuskripta īpašnieks nespēj tās savirknēt loģiskās kopsakarībās, vien apjauš, ka viņa rokās nonācis kas tāds, kas spēj iznīcināt (un, iespējams, arī iznīcinās) viņu pašu. Stāsts noslēdzas ar draudīgu brīdinājumu lasītājam parūpēties, lai šis teksts vairs nenonāktu nevienās rokās (tas, protams, tagad, pēc teksta izlasīšanas, potenciālo briesmu lokā ietver arī pašu lasītāju – paņēmiens, ko vēlāk šausmu efekta radīšanai izmantos arī citu mākslu pārstāvji, piemēram, šausmu filmas Aplis režisors).
Iesaista lasītāja psihi
Jāatzīmē, ka Kthulhu aicinājumā saskatāmas gan Lavkrafta laikam, gan pašam autoram raksturīgās, ne visai simpātiskās iezīmes, kuru vidū izceļas labi jūtams rasisms un antisemītisms – visi "slepeno kultu" dalībnieki, piemēram, tiek uzsvērti aprakstīti kā piederīgi tumšajai rasei vai rasu sajaukumam. (Protams, šis fakts lieliski demonstrē, kāda veida "svešais, citādais" bija attiecīgā vēstures posma centrālais "baiļu faktors".) Tomēr, ja spējam ignorēt šīs laikmeta iezīmes, Lavkrafta darbu ir iespējams izbaudīt kā izcilu paraugu, kā uz lasītāja psihi iedarbojas meistarīgi uzrakstīta šausmu literatūra. Atšķirībā no daudziem vēlāko laiku "kapeikas šausmeņu" autoriem, kuru darbos dāsni šķīst asinis un iekšas, zobus klabina briesmoņi un ķērc sievietes, Lavkrafts nenodarbojas ar to, ka tīksmi detalizēti apraksta šķebinošus notikumus vai tēlus, – lielākoties viņš iztiek ar "baisiem" epitetiem, raksturojot šausmas, kuru precīzam aprakstam, kā pats autors atzīst, viņam trūkst vārdu (starp citu, tieši šī īpatnība citu rakstnieku interpretācijā tikusi parodēta visbiežāk). Tomēr šādā veidā Lavkraftam ideāli padodas radīt sasprindzinātu, lēni briestošu un neskaidru draudu pilnu atmosfēru – izjūtas, kādas pārņem, kad esam apmaldījušies nepazīstamā vietā, kurā ar fiziskajām maņām nav sajūtams nekas apdraudošs, un tikai ar kādu sesto prātu nepārprotami manāms, ka šī vieta nav mums labvēlīga. Faktiski Lavkrafts ļoti sekmīgi, neatklājot tikpat kā neko atklāti šausminošu, biedē lasītāju ar nezināmo, kas ir aiz teksta, – patiesībā piesaistot lasītāja psihi, kura, ierosināta ģenerēt asociācijas "uz baiļu viļņa", nekavējoties izvelk no zemapziņas krātuvēm tieši tos tēlus, kuri visvairāk baida konkrēto cilvēku.
Valdzinošākais Lavkrafta daiļradē ir tas, ka lasot var absolūti skaidri just: aiz nelielajiem tekstiem slēpjas plaša, rūpīgi izstrādāta pasaule, kurā mums lielākoties izdodas ielūkoties vien pa atslēgas caurumu. Iespējams, Kthulhu aicinājums kļuva par hrestomātisku tekstu tieši tāpēc, ka šo iespaidu par pilnībā neatklāto autora izdomātās mitoloģijas noslēpumu rada vispilnīgāk, kaut gan autora daiļradē ir bijuši arī veiksmīgāki stāsti (kaut vai latviski tulkotā Ērika Zanna mūzika).
Protams, mūsdienu lasītāju Lavkrafta stāsti diez vai vairs spēj pilnvērtīgi nobiedēt, taču tāds arī nav ne šī stāsta, ne vispār šausmu literatūras (es, protams, runāju par kvalitatīvāko žanra daļu) pamatmērķis. Lavkrafts, gluži tāpat kā pēc viņa Stīvens Kings un virkne citu meistarīgu autoru, spēj izvilkt dienasgaismā, verbalizēt un padarīt redzamas (ja arī ne vienmēr aizraidīt) mūsu visu arhetipiskās bailes no nezināmā, kas, kā izteicies pats Kthulhu aicinājuma autors, ir mūžīgas.