Kad pirms dažiem gadiem klajā nāca zviedriski rakstošās somu autores Marijas Turtšaninovas fantāzijas žanra cikla Sarkanā klostera hronikas pirmā grāmata Marēsi, tā, no vienas puses, organiski iekļāvās latviski tulkotās fantāzijas lokā, kuru ar dažiem izņēmumiem bibliotekāri var droši novietot bērnu un jauniešu literatūras plauktiņā, no otras puses, – raisīja dažu apskatnieku, arī manas, pārdomas par to, vai klasiskā manierē rakstīta mūsdienu fantāzija spēj gana pārliecinoši distancēties no slavenu priekšgājēju koncepcijām – šai gadījumā šķita, ka Marēsi vairāk nekā nedaudz ietekmējušas amerikāņu žanra klasiķes Ursulas le Gvinas Jūrzemes hronikas. Taču tagad, kad klajā nākusi cikla otrā daļa, nākas apjaust, ka abi pieņēmumi ir jāpārskata.
Vecuma cenzs
Sarkanā klostera hroniku otrā daļa Kuģis Naondel, ja gribam būt precīzi, ir nevis turpinājums, bet prequel – stāsts, kura darbība risinās pirms pirmās daļas darbības un izskaidro to, kā radusies tajā aprakstītā pasaule un sabiedrības iekārta; citiem vārdiem sakot, veic to, ko žanra teorijā dēvē par world building, pasauļu veidošanu. Taču rakstniece ir spējusi izvairīties gan no hronikas tipa atstāstiem, gan sausu faktu savirknējuma un padarīt savu "radīšanas" stāstu patiesi aizraujošu, komplicētu un mūsdienīgu.
Ja vēlamies vēl vilkt kādas paralēles ar pasaulē pazīstamākiem literāriem darbiem, Kuģis Naondel būtu pielīdzināms sajaukumam starp Mārgaretas Atvudas Kalpones stāstu un ļoti, ļoti skarbu versiju par Tūkstoš un vienas nakts pasakām. Taču šoreiz tikpat kā nekādu aizguvumu pēdas tekstā nevar saskatīt – Marija Turtšaninova savu pasauli gan būvē no arhetipiskiem un tāpēc pazīstamiem ķieģelīšiem, taču tapusī ēka ir visnotaļ oriģināla, lai gan drūma kā gotiska pils. Un te vietā apgāzt arī pirmo izteikto pieļāvumu par grāmatas piemērotību jaunākai auditorijai – Sarkanā klostera hronikas noteikti ietilpst to fantāzijas darbu skaitā, kam piemērots būtu vecuma cenzs 14+, ja ne visi 18+.
Anji avota noslēpums
Uz vientuļas salas uzbūvētais un tikai sieviešu apdzīvotais Sarkanais klosteris, kurā rit sērijas pirmā cikla darbība, šajā romānā vēl nav radies. Kuģis Naondel stāsta par šīs nošķirtās amazoņu sabiedrības tapšanu un vēsta to caur cilvēcisku – sievietes – prizmu, precīzāk, septiņu sieviešu. Kabīra, pirmā vēstītāja, ir labi situēta garšvielu tirgoņa meita autores uzburtajā Karenokoi zemē. Sev par postu romantiskā meitene iemīlas augstdzimušā, valdzinošā un, kā vēlāk uzzinām, caur un cauri sociopātiskā jauneklī, zemes valdnieka vezīrā Iskānā, kuru interesē tikai Kabīras zināšanas par svēto avotu Anji, kas atrodas viņas tēva īpašumos.
Anji savās dzīlēs atkarībā no mēness fāzes veļ gan dzīvinošus, gan nāvīgus ūdeņus un līdz ar to tā pārvaldītājam sniedz teju neierobežotu maģisku spēku. Apprecējusies ar Iskānu un uzticējusi viņam avota noslēpumu, Kabīra nokļūst visīstākajā murgā. Iskāns nesamierinās ar vienu upuri un vāc savā harēmā sievietes un meitenes no visdažādākajām ciltīm un kultūrām, kurām visām ir kādas slepenas zināšanas un spējas – viņu vidū ir karotāja, sapņu vērpēja, augu maģijas pazinēja un citas –, un katra jaunā grāmatas nodaļā vēsta savu stāstu. Sākotnēji garās un lēnīgās vēstījuma epizodes pakāpeniski saīsinās, kļūst dinamiskas un straujākas, sievietes zem vīrišķās varas žņauga pakāpeniski atrod kopīgo.
Ciešanu izkāpinājums
No vienas puses, Naondel ir klasiski femīns teksts – to ilustrē gan krasā atšķirība starp rūpīgi izstrādātajiem, kolorītajiem sieviešu gūstekņu tēliem un absolūti vienpusīgo, varas apsēsto Iskānu (no viņa daudz neatšķiras arī citi vīriešu kārtas personāži), gan fakts, ka tekstā ir patiešām neomulīgi daudz vardarbības un izvarošanas ainu, kas gan nav sīki un grafiski raksturotas, tomēr pilnībā attaisno romāna ierindošanu pieminētajā vecuma cenza grupā. Daļēji šis fakts nedaudz mazina romāna pievilcību, jo kārtējā upura ciešanu ainu izkāpinājums vietumis izpleš lasītāja līdzjūtības robežas līdz pēdējai iespējai. Tomēr, no otras puses, šo ainu atkārtošanās baisais ritmiskums veido konkrētu gleznu un nav pašmērķīga lasītāja šausmināšana.
Sievietes gadsimtiem ilgusī un vēsturiski dokumentētā pakļautība vīrietim, seksuāla objekta un dzemdējamās mašīnas statuss caur teksta prizmu tiek hiperbolizēti akcentēts tā, kā tas iespējams tikai fantāzijas žanrā, – aizvācot daļu no sadzīviski pazīstamā fona un uz neidentificējamas vides fona izceļot tieši vēlamo.
Taču romāna lielais trumpis ir arhetipiskais zemteksts, kuru nav grūti saskatīt simboliskajos aspektos. Visas sievietes vieno ūdens metafora – no slepenā un divdabīgā Anji avota līdz karotājai no Upes cilts, no jūras, kurā uz savas upurēšanas salu airējas Iona, līdz jūrai, kuras auklētā salā sievietes beidzot radīs patvērumu. Ūdens, mitoloģiskais sievišķuma arhetips – no ūdeņiem mātes dzemdē līdz upei, kas aiznes nebūtībā mirušā laivu –, netverams vienlaikus veldzējoša un bīstama spēka simbols rakstnieces rokās kļūst par visu tekstu aptverošu un viegli nolasāmu metaforu.
Apspiests un aizslēgts avots agri vai vēlu izverdīs lavu, un sievietes, kuras apvieno kopīgs liktenis, atradīs pašas sava spēka avotus. Taču Naondel, par laimi, nepaliek deklaratīvā sufražistu saukļu līmenī – visu sieviešu stāsti, kaut gan risinās autores iztēles radītās fantastiskās pasaulēs, ir psiholoģiski tik ticami, ka atliek vien izsvītrot svešādos vietvārdus un nepazīstamos paradumus, lai mūsu priekšā nostātos virkne sieviešu no mums pazīstamās vēsturiskās – un daudzviet ne tikai vēsturiskās – realitātes. Nostātos, lai vēstītu un apsūdzētu. Un uzdotu jautājumu: vai arī mūsu pasaulē nebūtu vajadzīgs savs Sarkanais klosteris?