Vladimiram Bogdanovičam Rezunam jeb Viktoram Suvorovam, kā viņu jau trīsdesmit gadu pazīst lasītāji visā pasaulē, ir stingra teorija par Otrā pasaules kara iemeslu un sākumu. Viņaprāt, divu militāru lielvaru – Padomju Krievijas un nacistiskās Vācijas – karu pagājušā gadsimta vidū izraisīja nevis Ādolfs Hitlers, kā tas mums "oficiāli" zināms, bet gan Josifs Staļins, kura iecere bijusi izmantot Hitleru kā Eiropas ārdītāju (no šejienes nosaukums Ledlauzis) un izdevīgā brīdī dot liktenīgu triecienu Vācijai, lai pārņemtu varu visā Eiropā. Dūriens Hitlera mugurā, pēc Suvorova teorijas, bijis nolikts uz 1941. gada 6. jūliju.
Staļina grandiozā, rūpīgi un gadiem ilgi plānotā iecere ar nacistu ievilkšanu konfliktos Eiropā, diplomātiskiem manevriem un miljoniem karavīru un tehnikas pārvietošanu uz rietumu pierobežu izgāzusies tāpēc, ka Hitlers, krievu ieceri atšifrējis, izšķīries par apsteidzošu rīcību un uzbrucis pirmais – 1941. gada 22. jūnijā. Tātad – nebūtu Hitlers pasteidzies, paietu vēl divas nedēļas, PSRS iedarbinātu plānu Vētra, uzbruktu pirmā (sāktu Eiropas valstu "atbrīvošanu" no nacistiem), un Eiropas liktenis iegrieztos pavisam citā attīstības gultnē…
Staļina lamatas
Pēc Pirmā pasaules kara Vācija zaudēja tiesības uz armijas attīstīšanu, uzbrukumam piemērotiem ieročiem – tankiem, kaujas lidmašīnām, artilēriju. Taču tieši ar Staļina gādību nacisti varēja atsākt gan ieroču ražošanu, gan to izmēģinājumus poligonos PSRS teritorijā un savu ģenerāļu sagatavošanu. "Staļins ļāva vācu komandieriem apmeklēt pasaulē varenākās tanku rūpnīcas: skatieties, atcerieties, mācieties," raksta Suvorovs, atsaucoties uz Vācijas armijas stratēģa Heinca Gudēriana atmiņām.
Taču, lai Eiropas valstis tiktu novājinātas, bija nepieciešams neprātīgs vadonis, kurš sāktu karu, un karam piemērota situācija. Par tās pamatakmeni kļuva Ribentropa – Molotova pakts (1939), ar ko "Staļins garantēja Hitleram rīcības brīvību Eiropā un būtībā atvēra Otrā pasaules kara slūžas (..) Ādolfs Hitlers, pats to nemaz nenojaušot, attīrīja ceļu vispasaules komunismam", norāda Suvorovs. Viņaprāt, Staļins bija uzvarējis Otro pasaules karu jau 1939. gada augustā, jo pakta parakstīšana ar Vāciju bija daļa no lielāka plāna, kurā Hitleram bija jāsāk karš pret vairākām Eiropas valstīm vienlaikus (ar ASV aiz muguras) un vienlaikus jārēķinās ar Staļina elpu pakausī. "Hitlers saskaņā ar līgumu iebruka Polijā, taču Staļins "aizkavējās", atliekot savu uzbrukumu par pāris nedēļām, tādējādi atstājot Hitleru muļķos, un visa vaina par Otrā pasaules kara izraisīšanu tika uzvelta Hitleram."
Pēc Suvorova, Hitleram faktiski nebija izvēles – vai nu uzbrukt PSRS pašam un sākt karu divās frontēs, kas ir uz laiku atlikta pašnāvība (Krievijas ziema, Krievijas karavīru miljoni, sabiedroto iesaiste), vai sagaidīt PSRS iebrukumu, kas būtu pašnāvība uzreiz, jo tik gigantisku uzbrūkoša tipa kara mašīnu, par kādu to vairāku gadu garumā bija izveidojis Staļins, nebūtu pa spēkam apturēt ne Vācijai, nedz kādai citai pasaules valstij. Turklāt Hitlers apzinājās, ka Staļins ar vienu cirtienu var pārgriezt Vācijas rūpniecībai izšķiroši nozīmīgās naftas maģistrāles Rumānijā.
Aitu faktors
Suvorova hipotēzes kodols, ko grāmatā balsta apjomīgs un daudzveidīgs atsauču un avotu klāsts, – PSRS milzīgā armija tika mērķtiecīgi veidota uzbrukumam, pierobežā likvidējot aizsardzības celtnes, rūpniecības resursus pakārtojot uzbrukuma vajadzībām, veidojot uzbrukumam labvēlīgu noskaņojumu sabiedrībā. Līdzīgi rīkojās arī vācu armija, un, ņemot vērā, ka divu uzbrukuma tipa armiju sadursmē daudz priekšrocību ir tam, kurš sit pirmais (piemēram, pretinieka armijas tehnika un degvielas rezerves ir koncentrētas netālu no robežas un ir vieglāk bombardējamas), vāciešiem izdevās savu sakāvi novilcināt līdz 1945. gadam.
Mulsinoša gan ir krievu ģenerāļu un arī Staļina paļāvība, ka Hitlers noteikti neuzbruks, lai gan padomju kara mašīna visai atklāti tika gatavota invāzijai. Ja jau vācieši to varēja nojaust, tātad teorētiski tie tomēr varētu izšķirties par uzbrukumu, un nav īsti skaidrs, kāpēc PSRS armijas vadoņu rīcībā nav bijis plāna B – gadījumam, ja Hitlers tomēr sistu pirmais. Suvorovs šo savādo apstākli skaidro ar pieņēmumu, ka Vācija nemaz neveica rūpīgu un visaptverošu gatavošanos ilgām cīņām, bet metās sava veida avantūrā ar ieceri uzveikt PSRS dažu mēnešu laikā. Padomju izlūki esot bijuši gatavi uztvert jebkāda veida indikatorus par Vācijas gatavošanos nopietnam karam, raksta Suvorovs, taču šādas pazīmes nav sagaidījuši. Piemēram, militāristi uzmanīgi sekojuši līdzi aitu skaita maiņām Eiropā, aitas gaļas un vilnas cenas dinamikai, jo karam PSRS teritorijā vācu armijai būtu nepieciešami vismaz seši miljoni aitādas kažoku, kas noteikti ietekmētu gan gaļas, gan vilnas cenu Eiropā. Otrs indikators bijusi ieroču eļļa un smērvielas – vācu ražojums nav bijis piemērots sala apstākļiem, tāpēc Vērmahtam bija jādod pavēle par jauna veida eļļas ražošanu. Tomēr ne aitu, ne smērvielu, ne citi līdzīgi indikatori līdz pat 1941. gada jūnijam "nenostrādāja", tāpēc PSRS armijas virspavēlnieki esot dzīvojuši pārliecībā, ka Hitlers neplāno uzbrukumu.
Militārists – spiegs – rakstnieks
Vēsturnieku attieksme pret V. Suvorova teoriju ir pretrunīga – vieni tajā saskata vēlmi padarīt PSRS līdzvainīgu XX gs. lielākā masu slaktiņa izraisīšanā un piedēvē viņam faktu falsifikāciju (Krievijā ir izdota grāmatu sērija Antisuvorovs, kas atspēko viņa tēzes), citi to dēvē par saistošu skatu uz Otrā pasaules kara iemesliem. Lai nu kā, bet, rakstot par militāras dabas jautājumiem, V. Suvorovs nav tikai pētnieks pie rakstāmgalda – viņš ir PSRS kara mašīnas "insaiders" (bijis Pievolgas kara apgabala izlūkošanas štāba virsnieks, Galvenās izlūkošanas pārvaldes rezidents Ženēvā u. c. augstos amatos militārajā sfērā) un smalks šīs savdabīgās virtuves pārzinātājs.
V. Suvorovs ir pēckara laika bērns – dzimis 1947. gada 20. aprīlī, viņa tēvs ir artilērists, arī vecākais brālis armijā nokalpojis 27 gadus – līdz pat apakšpulkveža pakāpei. Militāro karjeru sācis jau vienpadsmit gadu vecumā, augstāko militāro izglītību ieguvis Kijevā. Bijis Pievolgas kara apgabala izlūkošanas pārvaldes štāba virsnieks; no 1970. gada – PSKP CK nomenklatūras darbinieks. 1974. gadā beidzis Militārās diplomātijas akadēmiju. Četrus gadus nostrādājis PSRS Galvenās izlūkošanas pārvaldes diplomātiskajā rezidentūrā Ženēvā, 1978. gada 10. jūnijā bijis spiests bēgt uz Lielbritāniju, kur kopā ar ģimeni dzīvo vēl šodien. V. Suvorovs apgalvo, ka par savām literārajām atklāsmēm un bēgšanu aiz dzelzs priekškara esot izpelnījies augstāko soda mēru – PSRS viņam piespriestais nāvessods esot spēkā vēl šodien (oficiāla apstiprinājuma tam nav).