Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Grāmatas Mana turku kafija recenzija. Tikai acis ārā

Ar to pašu aizgūtnēm vaļā dvēseli Laima Kota nupat laidusi klajā grāmatu _Mana turku kafija_Laimu Kotu, Ahmeta Kota kundzi, iepriekš Muktupāvelu, liktenis pirms laiciņa aizsūtījis par latviešu rakstniecības emisāri Turcijā. Visādā ziņā šķiet, ka tāda sūtniecība ir viņas sūtība. Jau viņas pirmais romāns _Šampinjonu derība (2_002) par latviešu viesstrādnieku gaitām Īrijā mūsos iesvēla pacilātāku interesi par īriem – kas tie tādi? –, tāpēc sauklis «latvieši ir visur», es teiktu, mūslaiku nesenajā literatūrā iesakņojies drīzāk ar Šampinjoniem, ne tik daudz ar Otto Ozola trilleri, kam tas likts kā nosaukums (2010).

Var jau visu skaidrot biogrāfiski – Laima ir domājama ne vien kā rakstniece, bet arī vēsturniece, žurnāliste un publiski nav liegusies būt arī "vienkārši" sieviete un sieva ar visu, kas pie tā piederas.

Ar to pašu aizgūtnēm vaļā dvēseli viņa nupat laidusi klajā arī grāmatu Mana turku kafija, kas ir pēdējo gadu pārgrozības piedzīvojušas aizrautīgas rakstītājas pielocīts pūrs: daļa līdz šim lasīta Dienas slejās, daļa – neredzēta. Laima joprojām ir dzīvē un sadzīvē iesakņota, acis uz kātiņiem, tostarp nekur nav zudusi tā garša, kas no receptēm, – ciktāl zināms, savulaik tieši caur sēņu ēdienu receptēm Šampinjonu derība labu tiesu gardēžu ievilinājusi literatūrā, un ir vērts pieminēt Laimas teicienu, ka pēc labas ēdmaņas baudīšanas "ēdējs spēj dvest tikai pasauli aplaimojošus vārdus" (123. lpp.). Turku kafija nepaliek iepakaļ: bez pareizās turku kafijas un melnās tējas receptes te ir arī tortes, klasiskas turku brokastis, boreks, simits, dolma, sarma, dondurma un vēl sazin kas.

Blogi un īsts stāsts

No otras puses, savu skatu pelnījuši paši teksti, lai kas tos rakstījis, un šajā ziņā prātā nāk jautājums par literatūras un publicistikas jeb žurnālistikas attiecībām. Vienā ziņā ik rakstnieks – lai gan gadās pa kādam, kas to noliedz, – ir cilvēks, kam kaut kas nopietns un paliekošs sakāms visiem, ne tikai radiem un draugiem. Literatūru un publicistiku vieno vēlme runāt par to, kas svarīgs visiem, lai gan pirmā drīzāk sliecas par labu iespējai likt lietā izdomu, kamēr otrā paliek tuvāk īstenībai – tam, ko dēvējam par faktiem un ziņām.
Turku kafija šajā ziņā ir mikslis: lielākajā daļā apceru par būtisku, autores pārdzīvotu un tekstā pārstrādātu saistvielu kalpo it kā spiedzes dokumentēti pieredzējumi ("Klusiņa un labiņa, lakatiņš galvā, tupēju līdz ar visām" (140. lpp.)), netrūkst vēsturiska konteksta un, piemēram, turku paražu skaidrojumu (ramadāns, apgraizīšana, kāzas, pirts jeb hamams u. c.), Stambulas šodienas ainu, dažs ir gluži blogs vai ieraksts dienasgrāmatā, taču vismaz viens iekāpj literatūrā ar abām kājām kā īsts stāsts – Asaras un smaidi (177. lpp.), kur atveras lielo dimensiju tuneļi un cilvēkam zemes virsū vēl dzīves laikā tuvu klāt pienāk nāve: "Bija tā. Viņš gulēja gultā, es sēdēju blakus. Pēkšņi viņš pagriezās pret mani. Viņam bija sakarīga cilvēka acu skatiens. Viņš skaidri pajautāja: "Hatidže, kas tur klauvē?" Atbildēju, ka neviena nav. Bet viņš manis sacīto nedzirdēja. Viņš skatījās uz durvīm un teica: "Merhaba, sveicināti..." Pasmaidīja, aizvēra acis, un tad arī viņš bija no šejienes prom."

"Svepstam kopā"

Ciktāl runa ir par žurnālistiku vai publicistiku, Turku kafijas sakarā būtu vietā domāt par eksotiku, kas it kā ir un paliek ārpasaules fenomens – gabals svešatnības, kas ienests visā, kas tev pazīstams ("Ķeru iemācītos vārdiņus un no tiem būvēju dzirdēto stāstu, kas sanāk kā balodim ligzda" (115. lpp.)). Izrauts no konteksta, eksotiskais iemanto gluži citu nozīmi, jo līdz īstenajai tādam brīvdienu interesentam vai tūristam nemaz nav iespējams aizrakties. Līdzīgi ir ar tulkošanu, kad tu vārdu, izteikumu vai veselu tekstu ar plēšanu izplēs no svešas valodas un iedēsti citā. Tas, kas redzams filmā par zemi, kurā tu nekad neesi bijis un kura nemaz nelīdzinās tām, ko esi redzējis, diez vai tāpēc top tavējais: tā savulaik par eksotiku esam uzskatījuši palmas, krokodilus, pūdētu haizivs gaļu utt. Laimai pašai skaidrs, ka Stambulā ziedošie oleandri, kas pirmajā brīdī šķiet īsts brīnums, pēc gada vairs nešķiet nekas sevišķs. Līdzīgi ir arī ar svešzemniekiem, tomēr "tikko personiski iepazīsti kādu saprotošu turku, viedu arābu, humoru nezaudējošu īru vai slepeno pagātni izstāstošu čigānieti, aizspriedumi zūd" (169. lpp.). Un, par spīti grāmatā daudzviet iemūžinātajam turku valodas stundu neturku audzēkņu raibumam un neviļus tieksmei citu vidū īpaši aprakstīt grupā pārskaļās Centrālāfrikas meitenes, galu galā – vispār jau "svepstam kopā", cits citu celdami līdzi, turklāt ir kaut kas, kas mūs vieno, – valodas, kurās iespējams rast atbalsu atbalsis (31).

Ar visu to Turku kafijai ir sava stāstnieces balss – "Man pašai sava dziesma" (126. lpp.). Un, lai kas to teiktu, top ietricināta arī stīga, kas dažādu iemeslu dēļ pie mums vibrēt nav apstājusi: par dzimumu lomu. "Ja ir spēcīgi vīrieši, kas prot nosargāt savu lauku, uzvarēt cīņā un zaudēt, sievietes ir maigas, jūtīgas un sievišķīgas, vēlas dzemdēt bērnus, un pasaule ir līdzsvarā." (52. lpp.) Te nu mēs visi varētu iesvelties kārtējās domstarpībās, proti, grāmata sauc pēc atbalss, un arī tas ir faktors, kas vieno publicistiku un literatūru.

Laima Kota. Mana turku kafija. Dienas grāmata, 2012. 218. lpp.


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja