Šis sējums manās rokās nonāca vēl augustā, krietni pirms publiskās atvēršanas pasākuma, kas LNB notika 15. septembrī. Tomēr uzrakstīt tam par godu ditirambu nevedās. Ilgi domāju, kāpēc tā: grāmata ir izcils rakstu un ilustrāciju krājums, Mārtiņa Ratnika kā mākslinieka pienesums ir būtisks, iesējums un papīrs kvalitatīvs, šrifts, teksta un attēlu izkārtojums – patīkams un ērts. Turklāt pati izstāde, ko iemūžināt aicināja katalogs, bija viens no nopietnākajiem un jēgpilnākajiem notikumiem Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā.
Paldies sakritībai
Kas par lietu? Kāpēc tik grūti, gandrīz vai neiespējami uzrakstīt slavasdziesmu darbam, kas pašam šķiet tik vajadzīgs, paliekošs un izdevies? Iemeslu sameklēju grieķiskā žanra apzīmējuma "ditirambs" skaidrojumā. Kā jau esam ieraduši, no klasiskajām valodām nākušos svešvārdus lietojam vietā un nevietā. Tā arī ar "ditirambu" – dzird (vismaz senāk bieži dzirdēja) sakām: kritiķis dzied ditirambus tam vai šitam. Taču patiesā sengrieķu termina jēga ir cita – tā bija himna, ko izdziedāja un izdejoja par godu vīna un auglības dievam Dionīsam. Ekstātiskā koradziesma bija daļa no auglībai un atdzimšanai veltītajām mistērijām.
Bet vai, pārdomājot skaisto LNB izstādi un katalogu, ir iespējams ekstātiski priecāties par auglību un atdzimšanu? Tāds nu reiz ir pamatjautājums, ko gribas uzdot pašam sev, Latvijas sabiedrībai un laikmetam, kurā liktenis mums lēmis dzīvot.
Skaidri jāapzinās, ka vislielākais paldies par to, ka šāds katalogs un izstāde vispār varēja notikt, pienākas labvēlīgai sakritībai (vai, ja esat ticīgs, – providencei). Lai cik ļoti kaut ko tādu būtu gribējis, teiksim, Andris Vilks vai Gustavs Strenga, vai vēl kāds, nekas nenotiktu, ja 2014. gadā pēc visām politiskajām, ekonomiskajām un parastā zemiskuma raisītajām ķibelēm beidzot netiktu pabeigta LNB celtniecība; ja tajā pašā gadā ambiciozi, finansiāli ar vērienu nedarbotos Eiropas kultūras galvaspilsētas mehānisms; ja tikpat ambiciozi – ja ne vēl ambiciozāk – sevi nepozicionētu Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē. Lai kā arī būtu, trīs lietas sakrita, un kādu Latvijas kultūrai (bet ne tradicionālam latviskajam garam) būtisku lietu izdevās paveikt. Iekavās paslēptais gars piesaukts ne velti – pateicoties tam, LNB celšanas/necelšanas peripetijas Latvijā taču tika risinātas gandrīz veselu gadu simteni.
Katalogu uztver kā piedevu
Ak jā, katalogs. Reti ir cilvēki, kuri lasa izstāžu katalogus, vēl retāk gadās, ka tos kāds recenzē. Tam ir žanriski un psiholoģiski iemesli. Žanriskais, protams, ir tas, ka katalogu visbiežāk uztver kā izstādes piedevu. Mēs apmeklējam izstādi, skatāmies, jaunākajos laikos bieži vien arī daudz lasām visādus pavadošos tekstus, anotācijas pie artefaktiem u. tml., ja varam atļauties, nopērkam katalogu kā suvenīru (ja esam "prominences", mums to uzdāvina). Pēc tam vēl brīdi pārdomājam redzēto, pašķirstām katalogu un noliekam to plauktā. Tajā brīdi stafeti pārņem "psiholoģiskais iemesls" – katalogs (suvenīrs) sāk apputēt līdzās citiem suvenīriem. Un viss.
Taču darbs ir padarīts. Tekstu autori ir ieguldījuši pamatīgu zinātniskās izpētes, refleksijas un teksta veidošanas darbu. Viņi ir nopietni un atbildīgi strādājuši. Patīkami, ka ievadvārdos nedz grāmatnieks Andris Vilks, nedz vēsturnieki Gustavs Strenga un Andris Levāns nav vairījušies no subjektivitātes, no personiskas attieksmes, no "es tā gribēju". Tāda bija arī izstādes pamatkoncepcija, ja atceraties: autori nebaidījās paziņot, ka tas, ko jūs te redzat un lasāt, ir mans, konkrēta "es", viedoklis par to, kā kāds cits "es" pirms 500 gadiem, iespējams, ticēja, dzīvoja, izzināja, cīnījās, cerēja un, bez šaubām, mīlēja. Visi Levāna un Strengas sacerētie "es" teksti, kas izstādē veidoja neironu pārejas starp taustāmajiem "audiem" – no dažādām Eiropas krātuvēm atvestās, 1514. gadam būtiski svarīgās grāmatas –, ir izlasāmi katalogā.
Zinātniskie raksti, kuru autori ir Jānis Krēsliņš Jr., Ejals Poegs, Klauss Arnolds un Josts Ekmeijers, saprotams, nav tik poētiski subjektīvi, tomēr, piemēram, Arnolda ieskatā – Johannesa Tritēmiusa dzīvē un darbos romantikas netrūkst.