Pieauguša cilvēka dzīvē, šķiet, neatliek daudz brīvu laiksprīžu, kad gremdēties bērnības atmiņās. Taču ir mirkļi, kad tās sevi piesaka kādā skaņā, smaržā vai garšā. Vai jūsu bērnība garšoja pēc rupjmaizes ar krējumu un lociņiem vai ilgotas ārzemju košļenes? Vai smaržoja pēc gludekļa sakarsētas veļas, vai skanēja kā kedu zoles pret pusdienlaikā sakarsušu pagalma asfaltu, cītīgi lēkājot gumijas? Reizēm bērnības smaržas, garšas un skaņas atnāk caur grāmatu un tai nav pat jābūt tieši tavai bērnībai. Varbūt ir tā, ka visām viena laika bērnībām ir kāds kopīgi nolasāms kods.
Dienvidu garšvielu aromāts
Krievijā dzīvojošās armēņu izcelsmes rakstnieces Narinē Abgarjanas grāmata Maņuņa ir stāsts, kas lasāms caur padomju bērnības kodatslēgu, un tieši tāpēc lielai daļai latviešu lasītāju liksies vienlaikus labi pazīstams un svešāds. Armēnijas PSR mazpilsēta Berda, 70. gadi – laiks, kad auga pašreizējie četrdesmitgadnieki un piecdesmitgadnieki, to vidū arī grāmatas autore, tolaik vēl vienkārši Nara, un viņas labākā draudzene Marija – viņa arī titulārā Maņa jeb Maņuņa. No vienas puses – jā, padomija, mūsu kopīgās mājas, no otras – tekstam īpatnu garšu piešķir Kaukāza eksotiskais kolorīts kā silts vējš, kurā virmo dienvidu garšvielu aromāti, ielu tirdziņu troksnis un neierasta bezrūpība.
Mazpilsētā, kurā savdabīgi un tikpat kā nekur nesacērtoties pretrunās sadzīvo tradicionāli krāšņais ar padomiski standartizēto, aug divas vienpadsmitgadnieces, kurām, kā mēdz teikt, galvā ašās idejas un pie diametrāli pretējās miesas daļas – raķetes. Šīs divas nu reiz ir pārītis, kādu tikai pameklēt, – ja kāds nedarbs vēl nav paguvis iešauties viņu (utu dēļ gludi apcirptajos) pakaušos, tad tikai tāpēc, ka tāda vispār nav. Turklāt tāpat kā Lennebergas Emīlam un citiem bērnu literatūras klasiskajiem nedarbniekiem palaidnība meitenēm nekad nav pašmērķis – tā vienkārši gadās, kad aizrautībā aizmirstas pavisam vienkāršas lietas, teiksim, tas, ka rūgstošu mīklu gāzt tualetes podā varētu nebūt laba ideja, ar pielādētu bisi tēmēt uz pedofiliski noskaņotu fizkultūras skolotāju – jau labāk, bet arī ne gluži likuma ietvaros, taču piebērt tikko mazgātu vilnas vēlumu ar smiltīm, spēlējot sniegputeni, nozīmēs vien to, ka pašām nāksies sūri grūti sastrādāto labot – pēc kārtīga brāziena, protams.
Ar kādu ceturto prātu pieaudzis lasītājs var aizdomāties: lai gan, lasot par Naras un Maņas izdarībām, reizēm nākas burtiski raustīties smieklu krampjos, reālajā dzīvē šis pārītis varētu būt, ak vai, kādu galvassāpju avots. Taču tie vēl ir septiņdesmitie, kad UDHS, indigo bērni, ritalīns un ciešo apskāvienu terapija, paldies Dievam, ir tāla nākotne un mūsdienu modes diagnozi hiperaktivitāti apmēram uz stundu dakterē vienkārši kārtīgs belziens pa pakausi. Taču, spriežot pēc autores prasmes ar fantastisku humoru un labestību pastāstīt par visu – i par mīklu, bisi un vilnu, i par saņemtajiem belzieniem –, slavenās bērnības traumas šāda audzināšana tā arī nav radījusi.
Mammas dzelzsbetona ģīmis
Maņuņu caurvij saulaina, spridzīga noskaņa, kurā padomju laika tipiskās problēmas uzpeld tikai tā, starp citu. Jā, veikalos trūkst elementāru preču, toties Maņuņas ebreju vecāmāte – tanks brunčos, vārdā Ba (viens no spožākajiem grāmatas tēliem), – spēj terorizēt vietējo prečzini līdz tādām šausmām, ka nepieciešamības gadījumā vienmēr atrodas gan auduma baķis, gan dienvidslāvu zābaciņi. Attiecībā uz pārtikas produktiem jāatkārto vecais labais apgalvojums, ka padomju sieviete spēja radīt kulināru brīnumu no nekā. Autore daudz uzmanības veltī tradicionālo Kaukāza virtuves ēdienu un – bērnības atmiņām gluži loģiski – saldumu aprakstiem, kamēr lasītājs klusībā rij siekalas un tīksmi studē zemsvītras skaidrojumus svešādajiem ēdienu nosaukumiem.
Grāmatas daudzo tēlu barā orientēties nav grūti, jo autore katram piešķīrusi raksturīgu īpašību komplektu, kurā ikvienam lasītājam būs viegli atrast paralēles ar kādu paziņu. Maņas tētis, kurš no mīlošās, valdonīgās mātes glābjas garāžā un ar mehānisko graustu, vārdā mašīna, sarunājas kā ar cilvēku; Narinē puiciskā māšele Karīna un delverīgā sešgadniece Gajanē; mamma, kura spēj gan ar dzelzsbetona ģīmi likt sakārtot istabu, gan iejūtīgi pasniegt kondensētā piena bundžiņu vienpadsmitgadniecei, kas cieš mīlas mokas, un, protams, galvenais duets.
Neveselīgo attiecību modeļi
Tomēr, kā ierasts, vēstījumam ir dubultais dibens. Ja šis pats stāsts tiktu izstāstīts – un te es apzinos, ka ieslīgstu nacionālos stereotipos, – nevis ar dienvidniecisku vieglumu un humoru, bet, teiksim, ar baltiešu smagnējumu un urbšanos psiholoģijas dziļslāņos, tas būtu pavisam citāds. Nevilšus uzprasās salīdzinājums ar Vizmas Belševicas brīnišķīgo Billi, kurā arī netrūkst bērnības draiskulību un podu gāšanas, tomēr daudz jūtamāks ir gan laikmeta slogs, gan cilvēcisko attiecību samezglojumi.
Maņuņā redzam virkni tipisku neveselīgo attiecību modeļu, kas cita rakstnieka rokās varētu būt par pamatu daudz grūtsirdīgākam vēstījumam. Maņas dievinātā un bijātā vecmāmiņa Ba, izrādās, savulaik izšķīrusi dēlu ar vedeklu un faktiski atstājusi meiteni bez mātes, turklāt rūpīgi uzrauga, lai dēla dzīvē neparādītos neviena cita konkurente uz tā sirdi; Narinē tēvs, bērniem dzirdot, apraud faktu, ka viņam ir četras meitas un neviena dēla; kaimiņiene Vaļa kā spīlēs tur savas pieaugušās meitas, laupot tām privāto dzīvi, līdz viena laiž pasaulē mazuli, uz kuru tad pārslēdzas visa pusmūža kundzes dāsnā uzmanība, – nav grūti prognozēt, ka no pāraprūpētā Petrosa izaugs vēl viens vecmāmiņas brunčos uz mūžu ietīstīts tēvocis Miša, proti, Maņas tēvs, utt. Saulainais stāstījums gan pārlej ikdienas likstām zeltainu prieka spozmi, taču bērna naivi asredzīgais skatiens it skaidri fiksē arī problēmas. Autore izvēlas nepadarīt tās par sava stāsta fokuspunktu, bet aicina lasītāju "uz mirkli apstāties un atcerēties, cik jauki ir vienkārši draudzēties".
Grūti pateikt, vai grāmata primāri adresēta bērniem vai tomēr pieaugušajiem. Ilustrācijas un nesarežģītais stāstījuma veids vedina domāt par pirmo iespēju, bet diezgan caurspīdīgie zemteksti un viena otra leksiska vienība – par otro. Visdrošāk būs teikt, ka grāmata ir paredzēta tam bērnam mūsos, ko, cerams, esam sevī saglabājuši par spīti tam, ko apgalvo dzimšanas datums.