Gaismotājs vietā? Un statisti? Rekvizīti trešajai ainai atradās? Labi, klusumu, sākam. Dāmas un kungi, piedāvājam jums seriāla Mana dzīve 13 871. sēriju. Šodienas lomas uzstādījums: recenzijas autore. Sākuma aina: domīgi sēdēt pie datora ar iedvesmas pilnu skatienu. Vēlāk lomas mainīsies. Es pēc kārtas saukšos kolēģe, draudzene, meita, sieva. Apkārt rosīsies citi aktieri manu kolēģu un draugu lomās. Viens no aktieriem šajā seriālā ir mans vīrs. Dekorācijās klusi ņaud statists kaķis. Mani kolēģi un draugi šajā laikā paralēli spēlēs katrs savā seriālā. Mūsu scenāriji savīsies un lomas pārklāsies. Tikai es nekad nezināšu, kurš ir scenārija autors. Un ja nu visas šīs lomas, nemanāmo skatuves pārkārtošanos, aizkulišu darbību dokumentētu visu redzoša, vērīga acs?
Tevi pārcels uz citu seriālu
Šādu skatījumu piedāvā Ievas Melgalves ceturtā grāmata Mēness teātris: trešā, kurā rakstniece ļauj vaļu fantāzijas un fantastikas pieļautajām šķietami bezgalīgajām iespējām. Kaut kad (bet, visticamāk, nākotnē) kaut kur (bet, iespējams, tepat) no visa dzīvā šai pasaulē palicis vairs tikai milzu teātris, kurā uz vairākiem desmitiem skatuvju rosās aktieri. Viņu vienīgā identitāte ir tā, ko tiem piešķir loma, viņu vienīgā eksistence ir lugā, ko tiem priekšā nolikusi nezināma roka. Izkāpt ārpus scenārija, pārgalvīgi improvizēt nozīmē vien to, ka tu tiksi pārcelts uz citu seriālu. Un tajā tu vari nospēlēt tiklab mediķu (kuri tādi, protams, ir tikai pēc scenārija) pacientu bīstamā un sarežģītā operācijā, kā arī pavisam vienkāršu koka zārciņa iemītnieku. Negribi tādu lomu – klausi scenārijam. Un vēl, protams, ir aizkulises, kurās notiek viselementārākās dzīvības uzturēšanas darbības. Pēc garas darbadienas iemest kuņģī ēdienu, iemest sevi gultā, gaidīt rītu un jaunus scenāristu norādījumus. Izklausās pēc visparastākās ikdienas? Ko jūs! Melgalve taču raksta fantastiku.
Vēl ir mīmi. Viņi rosās aizkulisēs – klusi un neizprotami, viņu funkcijas ir noteiktas datorizēti, elektronizēti. Viņiem nav paredzēta brīvā griba un domāšana. Ja tā labi padomā, tāda nav paredzēta arī aktieriem. Un vēl ir skatītāji. Viņi ir tikai netverama, mudžoša masa aiz stikla sienas, kas nošķir skatuvi no zāles. Nav skaidrs, kas viņi ir. Zināms tikai, ka zālē labāk nenokļūt.
Bet reizumis, tikai reizumis Teātrī notiek kaut kas, kas scenārijā nav paredzēts. Īsta mīlestība. Īsta grūtniecība. Īsts kautiņš. Īsta greizsirdība. Īsts piedzīvojumu gars. Īsta nāve.
Leonora/Malda gaida mazuli. (Tiesa gan, ne no sava vīra, bet kurā seriālā tad sieviete gaida bērnu no pašas vīra?) Tam tā jābūt, tas atbilst lomai. Neparedzēts ir tas, ka spontānā aborta draudos sieviete sāks lēkt ārā no lomas. Pīters ir viņas gādīgais vīrs. Protams, tikai uz skatuves: šo lomu viņš spēs nomest tikpat viegli kā traucējošu apģērbu, tiklīdz tāda būs prasība. Vladis/Maikls ir mačo tipa skaistulis, drosminieks, pašiecelts dumpinieks, kurš piedalās slepenā Pretošanās kustībā. To vada dzīves jau agrāk satriektais Gurds, kurš savukārt lolo slepenu sapni... Un viņi visi joprojām spēlē pēc scenārija, kuru uzrakstījusi kāda gudra roka.
Kā izlasa, tā ir
Spēlē arī maza meitene, gandrīz vēl bērns. Spēlē bērnu seriālos bērnu lomiņas. Taču, kā jau bērnam, kura iztēli vēl nav paguvuši iegrožot "tā pienākas" rāmī, viņai laiku pa laikam nāk prātā idejas, kuras pieaugušie godprātīgi/saprātīgi apspiež, – kā būtu izdomāt sev vārdu? Izdomāt sev lomu? Doties izpētīt Teātra robežas; jā, vai tādas maz ir? Pieaugušais manī saka: tas nevar beigties labi... Tas var tikai beigties. Bet bērns to nezina un domā, ka ir mūžīgs. Varbūt viņam ir taisnība.
Spēlē arī mīms. Viens no viņiem, tiem aizkulišu klusētājiem. Sākumā sev uzticēto lomu. Taču arvien biežāk mehāniskajā runā iezogas pirmās personas vietniekvārds. Arvien vairāk viņš sāk hamletiski iziet no eņģēm. Vai tas var beigties labi? Vai tas ir tikai kārtējais "mašīnu dumpis"?
Ieva Melgalve, kā vienmēr, raksta, virtuozi sašķetinot kopā vairākus citu no cita gandrīz neatdalāmus sižetiskās darbības, žanra formulas un filozofiskās domas pavedienus. Mēness teātris ir viens no tiem tekstiem, kuru uztvere lielā mērā atkarīga no lasītāja. Gribat – lasiet sižetiski spraigu zinātniskās fantastikas romānu par distopisko cilvēces nākotni, paši pret savu gribu turot īkšķus par varoņiem – dumpiniekiem pret totalitāro Teātra iekārtu. Gribat – atrodiet tekstā brīdinājumu par mūsdienu tehnoloģiju un/vai izklaides industrijas potenciāli degradējošo attīstību. Gribat – lasiet dokumentālu stāstu par procesu, kādā cilvēks (un, ja ievērojam romāna piedāvātos spēles noteikumus, ne tikai cilvēks) sasniedz sevis apzināšanos, tīksmīgi atšifrējot tekstā ievītos kultūrcitātus, alūzijas un aforismus. Gribat – lasiet alegoriju par mūsdienu cilvēka neskaitāmajām maskām un lomām iz sērijas: "Ir milzu teātris šī pasaule/ un visi ļaudis tajā aktieri..." Taču iedziļinoties saprotams, ka Mēness teātra teksts visās šais dažādajās nozīmēs veic vienu un to pašu funkciju: itin kā uzplēš gludi glancēto ārējās pareizības, kultūras un civilizācijas virsslāni, kādā dzīvo Teātris un tā aktieri (un viņu vietā ir tik viegli iedomāties mūs pašus), atsedzot zem glītās virskārtas pulsējošos neglītos, čerkstošos un tikai daļēji funkcionējošos mehānismus – gan tiešā nozīmē (ko reprezentē mīmi un daļēji mehāniskais cilvēks Gurds), gan pārnestā.
Vēl kāda piezīme par mūsu scenārijiem. Angliski runājošo pasaules valstu interneta sarunu portālos nereti sastopams tāds termins kā LifeScript (burtiski – dzīves scenārijs) – plaši pieņemtais sabiedrības (radu, draugu, kolēģu) viedoklis par (tavas, manas, kaimiņa, jebkura) dzīves norišu pareizo kārtību un secību: dzimšana, bērnudārzs, vidusskola, augstskola, mērena karjera, kāzas, divarpus bērnu, viens ceļojums gadā (vēlams – all-inclusive), darbs, darbs, pensija, mazbērni, nāve. Nekā pārdroša, nekā negaidīta. Vai tam, kurš uzdrošināsies lauzt šo kārtību! Bet ārpus teātra sienām nokļūst vien tie, kuri ir uzdrošinājušies iedomāties, ka pastāv kaut kas ārpus teātra.
Kurš raksta tavu scenāriju?