Laika ziņas
Šodien
Migla

Grāmatas Mirklis šis recenzija. Valodas trauksme

Dzejnieks Edvīns Raups savā sestajā dzejas krājumā Mirklis šis turpina pārbaudīt refleksijas robežas

Katrs Edvīna Raupa dzejoļu krājums, sākot jau ar 1991. gadā publicēto Vēja nav, uzmodina latviešu literatūras vidi, kuru veido arī kritiķu spriedumi. Lai gan Raups nav no tiem autoriem, kas "lauž sevi" dažādās rakstības manierēs, viņa darbi ar savu ikdienas uztverei neordināro skatījumu uz dzīvi, pasauli un poēziju turpina pārbaudīt refleksijas robežas. Dzejnieka sestā grāmata Mirklis šis nav izņēmums.

Dzejas bērzs

Raupa rakstība, apliecinādama savu modernitāti, nemitīgi problematizē valodu kā ērtu komunikācijas instrumentu, kas mērenā plūdumā operē ar fiksētām nozīmēm. Jau tā noslēpumainajos un aprautajos tekstos viņš mēdz iekļaut norādi uz kādu nepazīstamu teritoriju, kā tas redzams refrēnā "uktā lulū" no krājuma Putn (2008), vai distancēties no visa vēsturiskā un akcentēt transcendentālā motīvus. Mistiskais cauršauj un neļauj skaidri vēstīt par ārpasauli, kuru kritiķis, iespējams, gribētu lietot kā atskaites punktu. Kā Latvju Tekstos (Nr. 12, 2013) raksta Anda Baklāne: "Raups nezīmē no dabas, viņš ir no tiem, kam uzstādītas spēcīgas antenas, kas uztver kosmiska mēroga ziņojumus." Ir nevis jāskatās ārā pa logu, bet uzmanīgi jāieklausās tekstā, ciktāl to var izzināt pēc paša mākslas darba izvirzītajiem noteikumiem. Ne velti Raups intervijā KDi apgalvo: "Manā dzejolī "bērzs" ir tas bērzs, kas aug manā dzejolī!" Un vējš, kas plosa dzejas bērza zarus, ir uztverams tikai pēc tā radītajām kustībām.

Valodas trauksme – tā varētu raksturot Raupa dzeju, kas šķiet tuvāk liktenim nekā apzinātai programmai, un komunikācijas traucējumi tātad ir drīzāk neizbēgami. Precīzāk sakot, liktenis (pasaulīgajā, proti, ierobežotajā, valodā liecināt par pārpasaulīgo) ir trauksmes cēlonis. Vārdi it kā cenšas sagrābt, bet tikai aizskar. Saprašanas kā samērā noapaļotu zināšanu nav nedz dzejolī, nedz kritikā. Tā, piemēram, grāmatā Mirklis šis Raups raksta: "kā lai es iztieku/ ar daudzumu kas ir/ pāri manai saprašanai/ un tomēr bezgala/ devīgs?" (14. lpp.) Un viņš neiztiek, patiesībā nemaz nevar iztikt, jo arī "noslēgti" dzejoļi kaut daļēji skicē faktisko. Vienlaikus neiespējami apgalvot, ka Raupa darbi pietiekami tieši reprezentētu (ko nu kurā reizē), plašāka distance starp pasaulēm atstātu vairāk vietas interpretācijai. Taču viņš mērķtiecīgi tuvina valodu "pie esamības krants" (18. lpp.), lai cīnītos ar nepastarpinātības zaudēšanu. Ja tā, tad Raups atsaucas uz modernisma ideāliem.

Neiespējams punkts

Mīlestības jūtas, kuras Raups pauž Mirklis šis ietvaros, ir pieteiktas gana skaidrā formā, taču tā drīzāk ir viltība, jo saturs ir sarežģīts. Pirmajā dzejolī, kas uzdod toni, lasām: "ja ir šajā pasaulē sieviete kuru es gribētu uzrunāt mierā/ un nemierā –// saņem šo sirdsrakstu manas elpas/ cietajos vākos!" (9. lpp.) Šeit dzejnieks it kā atkāpjas no sev ierastās poētikas, kurā "tu", pēc paša autora atzinuma, ir bez konkrēta adresāta. Vārds "sieviete" maldina, jo robežas starp pretējo dzimumu, Dievu un "es" plūst un mainās. Proti, pat ja Raups krājuma sākumā uzrunā konkrētu personu, tik un tā izrādās, ka tā vēlāk transformējas, savienojoties ar citiem elementiem. Vispārīgāk runājot, vārda "tu" lietojums liecina – Raups neveido snobisku spēli.

Emocionāli (līdz ar to arī gramatiski) intensīva un paradoksāla rakstība izriet no cerības uz patiesības brīnumu. Visnotaļ radikālā, salīdzinot ar ikdienas valodu, jaunradē Raups spēj skart cilvēcisko, "pasakot kaut ko karsti ilgotu vai biedējošu – par ko mēs līdz šim nemaz nenojautām, bet, izlasījuši Raupa dzejolī, nekavējoties atpazinām kā savu"(Baklāne). Vārdi "mirklis šis", manuprāt, apzīmē sīku, savā ziņā neiespējamu punktu valodas laikā un telpā, ja pieņem – tagadne ir netverama. Koncentrēšanās uz mirkli, elementu sablīvēšana rada to, ko Raupa dzejā saskatījis Guntis Berelis: "Vārds, zaudēdams sakarības ar priekšmetisko pasauli, noslēdzas sevī – un, paradoksāli, tieši šī noslēgšanās piesātina vārdu ar bezgala daudzām jēgām." Šķiet, jaunajā krājumā Raups mazāk atsaucas, piešķirdams jaunu jēgu, uz latviešu valodas atmiņā iesakņotām frāzēm, tāpat viņš neaizraujas ar literārām alūzijām. Vien rindas "ka mēs nebijām vēl ilgāk/ nekā būsim" (25. lpp.) liek atcerēties Paula Cēlana paradoksu par puķi Māras Misiņas atdzejojumā: "Kur tā nav bijusi, tur vienmēr paliks./ Nemūžam nebijuši, paliksim ar viņu." (Magone un atmiņa. Rīga. Liesma, 1983. 29. lpp.)

Mirklis šis, kā jau visi Raupa krājumi, ir nevis skaidra (salīdzinot ar nabadzīgu komunikāciju) vēstījuma darbs, bet gan daudzos leņķos salauzta mīlestība.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja