Romāns, kas jaunā gaismā atspoguļo XX gadsimta vēsturi, – šis formulējums latviešu lasītājam šobrīd vispirms raisīs asociācijas ar pašmāju autoru radīto sēriju Mēs. Latvija, XX gadsimts. Tomēr arī citu postsociālisma valstu jaunākajā literatūrā šis žanrs pēdējos gados īpaši aktualizējies – iespējams, tāpēc, ka ārpus kariem un okupācijām pavadītais laikposms beidzot ir pietiekams, lai neseno pagātni varētu vismaz mēģināt uzlūkot objektīvi (cik nu tas vispār ir iespējams, ja runājam par daiļliteratūru).
Tāpat ir tikai loģiski, ka latviski tiek tulkoti un izdoti Latvijai gan ģeogrāfiski, gan mentāli tuvāko valstu darbi, kuros lasītājs spēs uztaustīt paralēles ar pašu zemē notikušo, jo lielie vēstures grieži galu galā bijuši kopīgi. Tā nu šogad saņemam jau otro vēsturisko romānu par norisēm Igaunijā: pirms neilga laika klajā nāca Reina Rauda Perfektā teikuma nāve, tagad tam seko Kai Ārelaidas Pilsētu dedzināšana, turklāt interesanti, ka Maimas Grīnbergas tulkotais latviešu izdevums ir pirmais šī romāna publicējums ārvalstīs.
Akcents uz noklusēto
Romāna nosaukums kontekstā ar dramatiskos toņos noformēto vāciņa attēlu sākotnēji liek domāt, ka lasīsim kārtējo šausmu stāstu iz vēstures dzīlēm, taču šis pieņēmums izrādās maldīgs. Pilsētu dedzināšana, kā drīz noskaidrojas, ir kāršu spēle, kaut kas attāli līdzīgs tam, ko pazīstam kā "melošanu". Kāršu namiņš saskatāms arī grāmatas vāka noformējumā. Taču romāna nosaukumā ietverts vairāk par vienkāršu spēles apzīmējumu. Arī darba struktūra atgādina kāršu kavu – lakoniskās nodaļas klājas cita citai pāri, katrai precīzi un grafiski iezīmējot tikai vienu epizodi, vienu atmiņas zibsni, gadās pat – tikai vienu dialogu.
Autores rakstības stilu paviršāks lasītājs varētu nosaukt par strupu, taču faktiski teksta akcents ir nevis uz pateikto, bet noklusēto. Šis nepateiktais savukārt rada perfektu priekšstatu par aprakstīto laikmetu – laiku, kurā noklusējums ir norma, kas ne tikai saindējusi valsts un sabiedrības asinsriti, bet iesūkusies arī ģimenē; ārējā cenzūra pakāpeniski kļuvusi par privāto un pat par iekšējo cenzūru.
Atšķirībā no Perfektā teikuma nāves lietišķi novērojošā, vīrišķīgā stila Pilsētu dedzināšana ir izteikti personisks un sievišķīgs teksts, taču tā iekonturējums vēsturiskajā laiktelpā ir tikpat konkrēts – piecdesmitie un sešdesmitie gadi ar atplaiksnījumiem līdz pat mūsdienām ģeogrāfiski precīzi atainotā Tartu. Pilsētu autore raksturo tik detalizēti, ka attiecīgajā laikā Tartu dzīvojušie noteikti pazīs pat atsevišķus namus, veikalu fasādes un pagalmus: precīzais portretējums ir raksturīga "jaunā vēsturiskuma » iezīme. Vēstures procesu asi robainās šķautnes autore liek uzlūkot caur četrdesmito gadu beigās dzimušās Tīnas skata prizmu uz sadzīviskām norisēm un apkārtējo, īpaši ģimenes, attiecībām, kuras samudžinājis gan laikmets, gan paši cilvēki.
Zādzība vasarnīcā
Stāstu par Tīnas bērnību un pusaudzes gadiem punktē īsi mūsdienu intermeco. Romāna sākuma epizodē jau pieaugusī Tīna vēlā rudenī iegriežas neapdzīvotā vasarnīcā un konstatē, ka tā ir apzagta, starp zagļu guvumiem bijis arī viņas tēva portrets: šis zaudējums ir katalizators, kas aizsāk sievietes atmiņu ritējumu. Tukšā vieta uz sienas atsauc Tīnas atmiņā citas «tukšumzīmes» viņas bērnībā un jaunībā: tie ir gan fiziskās telpas tukšumi, kuru būtu vajadzējis aizpildīt kara laikā sagrautajām mājām, gan tā telpa, kuru tukšu atstājuši uz Sibīriju izvestie draugi un radinieki, gan emocionālais tukšums, kurus būtu vajadzējis aizpildīt ģimeniskām un tuvām attiecībām, bet kuru vietu ieņēma noslēpumi, meli, noklusējumi, turklāt ne vienmēr laikmeta diktēti un uzspiesti.
Romāna atslēgas rindkopa vēsta, ka cilvēku vislabāk definē "zīmes par to, ka viņa nav": "Galvas iespiedums spilvenā. Starp ķemmes zobiem palicis mats. Pusčības nospiedums krāsns priekšā nobirušos pelnos. (..) Tās ir cilvēka īstās pēdas." Neesamības liecības kopā ar esošo, tveramo veido vienotu stāstījumu, tāpat kā tukšumzīmes un burti kopā veido tekstu – bez viena nebūtu otra.
Ik pa brīdim romānā dažādos līmeņos atkal un atkal atkārtojas nosaukuma atslēgvārds – kāršu spēles motīvs. Azartspēles ir Tīnas tēva Pētera Ungura noklusētais noslēpums – vakaros vīrietis slepus lavās uz spēlmaņu klubu, jo tā ir vienīgā vieta, kur viņš spēj atslābināties un būt pats apstākļos, kad melošana vairs ne pārnestā, bet tiešā nozīmē ir iefiltrējusies gandrīz visos dzīves aspektos. Tāpat kā šai spēlē, gan varoņi, gan lasītājs spēj tikai minēt, kurobrīd pretspēlētājs "melo" vai "nemelo". Un, protams, spēkā ir arī nobružātā analoģija: cilvēka eksistence pēckara desmitgadēs ir tik trauslā līdzsvarā kā kāršu namiņš, kuru spēj vienā piegājienā sagraut gan ārējie "vēji" (par kuriem visi zina un neviens nerunā), gan ģimenes iekšējā nestabilitāte – tēva meli, mātes neuzticība, bērna sajūtas, ka viņš ir lieks.
Ar olu pa galvu
Tīna bērnībā tikai nojauš patiesību par šo dubulto spriedzi, tomēr sāpīgi izjūt sev uzspiesto klusumu un vientulību. Tāpēc nav brīnums, ka par vientuļās meitenes pirmo draugu un vēlāk pielūdzēju kļūst "politiski nepareizais" krievu zēns Vova. Šķiet, ka autore cenšas rast atbildi uz jautājumu: vai padomju laika etniskie konflikti, kurus ilustrē igauņu un krievu skolēnu "cīņas uz barikādēm", vienmēr bija ideoloģiski noteikti vai tomēr daļēji mākslīgi? Jauniešu mīlasstāsts sākas ar Tīnas precīzo trāpījumu, ar olu iemetot Vovam pa galvu, un, tāpat kā no hrestomātiskās "bižu raustīšanas" pirmajās klasēs, arī no šī incidenta izaug kaut kas skaists, tomēr atkal tikpat vārīgs kā kāršu namiņa konstrukcija.
Pusaudžu attiecību gaišā neskartība asi kontrastē ar meitenes vecāku kopābūšanu, kas satrāklēta no izdzīvošanas instinktiem, iekāres un citām pieaugušo pasaules saistvielām. Pagātne kā dubļi iezīmē Tīnas mātes Elzas līgavas kleitu, kurā tā pavada līgavaini karā, pagātnes noslēpumi spiež Pēteru tēlot gādīgu tēvu un ar materiālo lietu pārpilnību kompensēt emocionālo vakuumu ģimenē (atkal jau tukšuma, prombūtnes, baltā plankuma motīvs). Tā vai citādi, bet šai laikā spēlē visi: Elza – uzticīgu sievu, Tīna – paklausīgu bērnu, apkārtējie – godīgus pilsoņus. Tomēr katram noslēpumam, kā pauž romāna moto, vismaz vienu reizi ir jātiek izstāstītam.
Var uzdot jautājumu: vai Pilsētu dedzināšana ir vai nav vēsturisks romāns? Varbūt tomēr iederīgāks būtu tā dēvētais "cilvēkstāsts" vai kāds cits apzīmējums? Tomēr šis ir gadījums, kad etiķetes nav būtiskas. Šis ir teksts par laikmeta un līdzcilvēku iegrieztajiem tukšumiem mūsos un ap mums, un vienu šādu tukšo vietu Pilsētu dedzināšana pilnīgi noteikti ir aizpildījusi.