Tajā apkopoti ilgākā laika posmā tapuši dzejoļi, daži (miegs, mēs un viņa) kopkrājumos publicēti jau pirms Maiznīcas un krājuma kopējā noskaņā ienes disharmonijas un prozaiskuma toņus – šķiet, pa šiem gadiem Zanderes dzeja virzījusies uz harmoniju. Kopumā krājums atstāj viengabalainu iespaidu, pārliecinot, ka tajā apkopots labākais, ko Zandere šajā gadsimtā sarakstījusi pieaugušajiem.
Nav nekas jāpierāda
Lasot krājumu, vairāk nekā citu šogad iznākušo dzejas grāmatu sakarā jādomā par dzeju kā suverēnu garīgu telpu, kurā autors lūdz paciemoties lasītāju un ļauj atskanēt savai balsij. Nav nekas jāpierāda vai jāizcīna, intonācijas dabiskuma un balss savdabības sajūta jau nodrošina komunikācijas iespēju un vēlēšanos ļauties dzejas valdzinājumam. Daudz piedzīvojusi, ilūzijas zaudējusi, bet ticību, cerību un mīlestību nosargājusi balss saka: "ziniet dzīve nav gara/māksla ir īsa ziniet" (24. lpp.), un mums nav iemesla tai neticēt.
Zandere dzejā tiecas rast utopisku līdzsvaru starp nervozas, saskaldītas pilsētas intelektuāles dzīvi un vēlmi no tās izrauties – par glābiņu noder lauku dzīves un dabas ainas, ekskursi pagātnē, spēles ar latviešu valodas līdzekļu arsenālu, domas par Lietuvu, citātos un virsrakstos pieteiktās atsauces uz latviešu dzejas klasiku – Eriku Ādamsonu, Mirdzu Bendrupi, Jāni Medeni, Kārli Skalbi (Zanderes dzejas balss vēlas, lai viņu šūpo nevis skalbiskie Daugavas viļņi, bet gan radioviļņi, 41. lpp.). Zanderes dzejas lakoniskums un stila tīrība brīžiem atsauc atmiņā citas zemgalietes – Veronikas Strēlertes – poētiku. Šķiet, viņas dzejas balsi raksturo pārliecība, ka dzejas rakstīšana un lasīšana var veldzēt gluži tāpat kā glāze aukstas bērza sulas vai bradāšana pa upīti karstā vasaras dienā, un iepriekš minēto klasiķu vārdi dzejoļu nosaukumos neliecina par vēlmi atdarināt vai stilizēt viņu poētiku – drīzāk tie ir dzejnieces sapņi par to, kas notiktu, ja viņa citā laikā un citā vietā iemiesotos cita dzejnieka būtnē, tomēr saglabādama savu radošo rokrakstu.
Kvalitāte pār kvantitāti
Zandere atļaujas gan demonstratīvi atsaukties uz vēstures notikumiem un kultūras faktiem, gan arī stāstīt personiskas, emocionālas impresijas, kurās lapām piebiris dīķis mierīgi apdzīvo to pašu telpu, kurā mīt zināšanas par XX gadsimta vēstures traģiskajiem notikumiem un atmiņas par bērnības dziesmiņām, padomju kultūras mantojums ar Tarkovska – Tvardovska vārdu spēlēm un Smaragda pilsētas burvja motīviem. Mierīgas meditēšanas iespēju apgrūtina domas un atmiņas, kuru klātbūtne neļauj nopietni uztvert eskeipisma vēlmes, tveroties pie dabas, valodas, sajūtām, – patiešām, putna miegs ir trausls, jo pasaule nemitīgi klauvē pie rūts, nesdama jaunas ziņas, vienu sliktāku par otru. Šķiet, īstens eskeipisms sastopams vien divās folkloras stilizācijās (ja man saule, ik rudeni valodiņa), kuru sakarā jāpiekrīt Andas Baklānes recenzijā (Latvju Teksti, 2014, Nr. 3) paustajai skepsei par folkloras motīvu izmantošanu "pagāniskas vai svētsvinīgas noskaņas radīšanai". Šķiet, Zanderei nav sveša interese par XX gadsimta 30. gadu latviešu dzeju, protams, bez mesliem pozitīvisma virzienam un tā lielībai ar autoritārās iekārtas iedomāto varenību – tā drīzāk izpaužas atsaucēs uz tālaika tēlainību (aizmežu zirgs, 17. lpp.) vai cezūras izmantojumā cikla bērnība dzejolī celis (22. lpp.).
Nevar nepamanīt – jaunais krājums ir daudz plānāks nekā Maiznīca. Zandere pieder pie to latviešu dzejnieku daļas, kuri kvalitāti vērtē daudz augstāk par kvantitāti, tāpēc varam tikai zīlēt, cik ilgam laikam būs jāpaiet līdz nākamajam krājumam. Mazliet žēl, ka daudzu mūsdienu autoru ražīgums sāk bīstami atgādināt latviešu trimdas dzejniekus, kam pauzes starp krājumiem kļuva arvien garākas un garākas. Tajā pašā laikā arvien grūtāk ir iedomāties mūsdienu dzejnieku, kurš visu sevi bez atlikuma varētu un gribētu izteikt dzejā, nekrītot kārdinājumā darboties citos literatūras veidos un citos arodos, ļaujot tiem greizsirdīgi apēst laiku, kas noderētu dzejas rakstīšanai.
Nobeigumā vēl jāpiemin, ka Rūtas un Arta Briežu veidotais grāmatas dizains rada vēlmi to glāstīt, šķirstīt un apmīļot, novērtēt noapaļoto stūrīšu un vāka izcilno lāsīšu taktilo pievilcību, pieglaust pie vaiga, nēsāt līdzi somā vai kabatā. Kā jau Zanderei piedienas, šeit iekšiņa un āriņa atrodas brīnišķīgā saskaņā, tās papildina viena otru un sagādā baudu visām piecām lasītāja maņām.