Nāciet ātri, es dzeru zvaigznes! – esot saucis šampanieša atklājējs Doms Periņons, un tādā pašā apžilbuša atklājēja priekā vēlos dalīties ar citiem lasītājiem, kopš esmu izlasījusi (nu jau vairākas reizes) Vlada Spāres jauno romānu Tu nevari dabūt visu, ko gribi.
Dzirkstošs – tas varētu būt pirmais apzīmējums 400 lappušu biezajam darbam, kuru lasot sejā visu laiku nezuda smaids. Arī smalks, priecīgs, rotaļīgs un vienlaikus ārkārtīgi tiešs. Romāns, kuru ar baudu lasīs tie, kas dzīvi izjūt kā piedzīvojumu, kurā mēs sastopam tieši tik daudz brīnumu, cik esam spējīgi ieraudzīt.
Izaicinu lasīt!
Vlada Spāres grāmatu raksturo dažādi lielumi, arī tādi kā spirgta ironija, vārdu spēļu smalkums, pārejošas un nepārejošas laika iezīmes un beznosacījuma mīlestība pret saviem varoņiem. Latviešu literatūrā nav neviena darba, kurā vienlaikus skaidri un nepārsūdzami jūtama augsta literārā kvalitāte un iepriekš minētās īpašības – prieks, radošs rotaļīgums un vienlaikus dziļa jēga. Varētu sacīt, ka Tu nevari dabūt visu, ko gribi sagrauj jebkādus stereotipus, kādi varētu tikt attiecināti uz mūsdienu latviešu literatūru.
Tāpēc arī tos lasītājus, kuri līdz šim latviešu literatūras nepārzināšanu ir veiksmīgi attaisnojuši ar snobisku, taču, iespējams, patiesīgu apgalvojumu: "Mani neuzrunā", izaicinu – izlasiet šo romānu! (Un pēc tam varam padiskutēt!)
Ja jāpasaka, kurš no latviešu autoru darbiem ir uzrunājis tikpat dzīvespriecīgā tonī kā Vlada Spāres romāns, ir grūti atbildēt. Ne tuvākā, ne tālākā lasīšanas pagātnē vispār neatminu vēl kādu literāru darbu, kuru lasot visu laiku būtu pacilāts garastāvoklis. Varbūt Īvlina Vo Grēcīgā miesa izraisīto sajūtu ziņā varētu mazliet līdzināties šim romānam – gan ar laikposma, gan zelta jaunatnes attēlojumu (tikai ne filma!), tomēr Spāres romāns mani sajūsmināja vairāk.
Sulīgi aprakstīti lūzeri
Tā par šo romānu izteicās kāds man tuvs cilvēks, tomēr piebilda, ka vidusmēra lūzerim nekādi nevarētu piemist tik izcilas dzimtās valodas prasmes komplektā ar spēju žilbinoši žonglēt ar vārdiem, jēdzieniem, faktiem, mītiem un aizspriedumiem, kā to dara romāna varoņi. Viņu dialogi (starp citu, šis romāns galvenokārt sastāv no dialogiem!) ir viena no romāna pamatvērtībām.
Taču nu pienācis laiks vismaz dažus vārdus bilst arī par romāna varoņiem. Paši galvenie varoņi ir četri: naivais un vienlaikus sirsnīgi aizrautīgais topošais gleznotājs Pepiņš, viņa labākais draugs Villijs, kurš strādā krematorijā un nelolo nekādas ilūzijas par dzīvi, toties ir spējīgs uz ātru (un vajadzības gadījumā pat ļoti altruistisku!) rīcību, skarbā, bet vizuāli daiļā Sofija, kuras nodarbošanās ir mazliet noslēpumaina, un maigi apaļīgā dzejniece Betija, būtne, kura no jebkā spēj radīt dzejoli. Vai pat poēmu.
Šos četrus sastopam brīdī, kad viņi mēģina atrast dzīves jēgu vai (daži) vismaz pastāvīgu nodarbošanos, un kopā ar viņiem pavadām vienu īsteni karstu Rīgas vasaru. Smaržo ceriņi, jasmīni, liepas un asfalts, birst smiltis tuvīnajos pauguros, un jaunieši sarunājas... Līdztekus viņiem romānā darbojas arī nēģeris Hulio un Sofijas mamma, viens miris suns, viens ļoti dzīvs taksists, kaķis ledusskapī, kaimiņi, kaija, džentlmenis ar cigāru, nīlzirgs, lidojošs automobilis un vēl daudzi citi vairāk vai mazāk iezīmīgi tēli. Par to dabūšanu vai nedabūšanu arī ir tā – lai gan autors šo frāzi lieto pat romāna virsrakstā, jau no sākuma top skaidrs, ka vismaz kādu daļu no gribētā jau dabū katrs, pat grāmatas varoņi.
Urbānais hibrīdromāns
Lai gan šķiet pilnīgi neiespējami klasificēt šo romānu kādā no žanriem – un pat literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis tikai smēja un piedāvāja arvien interesantākus jaunvārdus žanra apzīmēšanai –, romāna spēks ir gan tajā, ka to brīnišķīgi viegli lasīt, gan laika gara tēlojumā, gan tā dziļajā latviskumā, rādot mūs nevis kā nožēlojamu, nīkulīgu bāreņu bariņu, bet drīzāk labi izglītotu, mazliet snobisku indivīdu kopumu, atminoties un ņemot vērā viensētnieka dabu un alkas pēc zinībām.
Pārsteidzoši pamatīgi nostrādāts darbs – ikviena sīkākā piezīmīte ir jāņem vērā, jo katram pat ar pusvārdu pieminētajam varonim romānā ir nozīme. Katra sīkākā detaļa še ierakstīta ar jēgu. Kā tāds latviešu gultasdeķis, bagātīgs gan ar rakstiem, gan krāsām, turklāt ikvienam šķiet ļoti pazīstams, savējais. Tāpat ir ar Vlada Spāres tekstu – lasot šī savējība nolasās pavisam skaidri, nu, vismaz tad, ja esat dzimis rīdzinieks.
Un nepadomājiet – lai gan lasās viegli, šis ir darbs, kurā katrai rindiņai atrodama arī krietni dziļāka jēga, darbs, par kuru ne vienu vien disertāciju rakstīs jaunie baltu filologi, meklējot un atrodot zemtekstus un zemdegas.
hope
Ragana
Auksis