Grāmatas Viss cits ir troksnis recenzija. Aprijama obligātā literatūra

Pats būdams samērā profesionāls gardēdis, šajā grāmatā savām vajadzībām atradu gan daudz noderīgas informācijas, gan arī pikantus faktus, kas šo lasāmvielu ievieto obligātās literatūras statusā.Pabiezās tortes trijās daļās un piecpadsmit nodaļās tiek piedāvāta gan pietiekami trekna un sātīga maltīte XX gs. mūzikas labirintus pārvaldošiem speciālistiem, gan arī smadzenes kustinošas un rosināt domājošas uzkodas visiem, kas dzīvo mūsu laikā. Īpašais garšvielu komplekss, valodas veids un literārais servējums Aleksa Rosa interpretācijā sen zināmas faktoloģiskās ābeces patiesības padara svaigas un neparastas - tās kļūst par jaunatklājumu pat profesionālam lasītājam. Grāmata spēj saistoši uzrunāt neprofesionālu auditoriju, un to var ieteikt kā lasāmvielu visu augstskolu studentiem un mūzikas interesentiem. Taču tās saturisko materiālu izmantošu arī savās nodarbībās un lekcijās, kā arī rekomendēšu Mūzikas akadēmijas studentiem.Vēlos aktualizēt šīs grāmatas nozīmi un vērtību, atgādinot, ka opuss novērtēts ar neskaitāmiem starptautiskiem apbalvojumiem un atzinībām.1. Rosa darbā mūzikas vēstures pārskats un kultūras procesu skaidrojums skatīts kontekstā ar pasaules vēsturi un politiskajiem procesiem. Tieši vēsturiskie fakti mūziku padara par dzīvu organismu un komponistus - par dzīviem cilvēkiem ar visām cilvēciskajām vājībām, kas iekļāvušies trauksmainajā izdzīvošanas ritējumā un netiek uztverti kā arheoloģiskas vērtības.2. Īpaši saistoša ir nodaļa, kas veltīta totalitārisma laika mūzikai Vācijā, Krievijā un ASV. Autors jaunā interpretācijā un skatījumā piedāvā zināmus faktus par PSRS, kā arī sniedz unikālu pārskatu par Hitlera laika mūzikas kultūru un kultūrpolitiku, kas latviešu lasītājam (un ne tikai!) ir liels noslēpums. Komponistu daiļrade tiek izvērtēta no varas un personības attiecību modeļa, kas Staļina režīmu ļauj vērtēt ne tikai distancēti (no ASV skatpunkta raugoties), bet arī ļoti personiski.3. Hronoloģiskais skatījums netraucē autoram vienu vai otru komponistu pārcelt no nodaļas uz nodaļu atbilstoši viņa dzīves ritējumam un daiļrades evolūcijas līkločiem. Tas parāda komponista mēģinājumus adaptēties vidē, ko viņam piedāvā laikmets, un skaņraža spēju šo laikmetu iespaidot, īstenojot konsekventu mākslinieka pozīciju. Saistoši sekot, kā viens vai otrs komponists pārceļo no modernisma aizsākumiem veltītās grāmatas pirmās daļas (1900-1933) caur totalitārisma laika māksliniecisko nebrīvi (1933-1945) uz XXI gadsimtu ievadošo un visatļautību atverošo trešo daļu (1945-2000). Te visupirms minama Stravinska, Koplenda, Štrausa un Šostakoviča, kā arī Šēnberga, Britena un citu skaņražu daiļrade.4. Lai gan galvenokārt izvērtēti akadēmiskās mūzikas procesi, tiek norādīts arī uz neakadēmiskās mūzikas vietu un ietekmi, pat ielaušanos akadēmiskajā vidē. It sevišķi tas atspoguļojas avangarda tendenču sakņu meklējumos un minimālisma estētiskā uzstādījuma skaidrojumā. Līdz ar to šī grāmata ir nevis šauri akadēmisks, bet gan universāls gadsimta mūzikas norišu un stilistikas izvērtējums.5. Kaut arī mūzikas vēstures pētījums lielā daļā gadījumu piedāvāts no ASV ideoloģijas skatpunkta, piemēram, totalitārisma ASV nav bijis, lai gan prezidentam Rūzveltam uzticēta īpaša pilnvara, ASV ir plurālisma sapņu zeme, demokrātijas oāze un Noasa šķirsta cienīgs patvērums inteliģences elitei 30.-40. gados u. tml., autors lielu uzmanību pievērš Eiropas un citiem mūzikas notikumiem ārpus Amerikas. Te noteikti minēšu Žanam Sibēliusam veltīto nodaļu un Bendžamina Britena daiļrades apskatu - skaudru, tiešu, atklātu, brīžiem diskutablu, bet tamdēļ sevišķi patiesu un saistošu. Protams, dažu personu vai darbu izvirzīšana priekšplānā dažviet ir diskutabla, taču tā ir jebkura subjektīva pētījuma neatņemama sastāvdaļa. Piemēram, sadaļas par ASV mūziku raisa profesionālu interesi labāk iepazīties ar Jaunās pasaules skaņražiem. To pašu var attiecināt uz literatūras un rekomendējamo skaņdarbu sarakstu, kas papildināts ar ieteicamo interpretāciju piedāvājumu.6. Grāmatas neapšaubāmā virsvērtība - spraigā, asprātīgā un saistošā valoda. Turklāt šis ir viens no retajiem šī laikmeta aprakstiem latviešu valodā, un tas vēlreiz aktualizē valsts valodā lasāmas profesionālās literatūras trūkumu. Pēdējā laikā jāsaka liels paldies Jānim Torgānam, kurš latviešu lasītajam atvēris acis gan uz XX gs. nogales operas vērtībām, gan populāru mūzikas terminu skaidrojumu mūzikas mīļotājiem, piedāvājot subjektīvu, bet ļoti saistošu individuālo skatījumu. Starp citu, arī Rosa grāmatas latviskojumā saskatāma Jāņa Torgāna stilistikas un valodas līdzība, pieejas veids un atklāsmes paņēmieni, kas ir papildu vērtība Rosa darbam.Grāmata pārtulkota izcili profesionāli (Selga Lase un Māra Poļakova), to sekmējušas arī augstvērtīgās Oresta Silabrieža muzikālās konsultācijas. Pirmajā ātrajā un aizrautīgajā lasījumā atradu tikai vienu faktoloģisku aplamību (Manuela de Faljas Klavesīna koncerts "tulkojumā" pārtapis par Arfas koncertu). Iespējams, būtu vēlama plašāka diskusija par atsevišķu personvārdu un skaņdarbu nosaukumu latviskojumu, bet šajā ziņā paļaujos uz profesora Jāņa Torgāna kompetenci. Galu galā ne jau šīs blusas spēj ietekmēt un mazināt grāmatas patieso vērtību. Grāmatai būtu jākļūst par hitu un bestselleru arī Latvijas auditorijā, neraugoties uz samērā kodīgo un nedraudzīgo cenu, kas ikvienam mūzikas mīļotājam un interesentam tomēr atmaksāsies ar uzviju.*Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētais profesors.